Saulaina, bet vēsa ir maija diena, kad tiekos ar kurmenieti Jāni Drevinski, kurš 23. maijā atzīmēs dzīves 85. gads-
kārtu.
Paša rokām būvēta
Sarunai iekārtojamies “Jānīšu” pagalmā līdzās topošajai lapenei. Zied ābeles un ceriņi. Turpat līdzās rāmi ganās govs, ik pēc kāda laika putnu priecīgo čivināšanu papildina gaiļa skaļais “kikerigū!”. “Jānīšos” top lapene. Saulainas krāsas būve līdz galam nav apjumta, vienā pusē meistari jau uzklājuši zeltainas koka lubiņas. Jānis Drevinskis šoreiz ir padomdevējs, bet savā mūžā darījis daudz visdažādāko darbu. “Laukos jāprot visi darbi, citādi izputēsi,” viņš noteic un piebilst, ka daudz jau lapenes būvē nejaucoties. “Meistars pats gudrs diezgan, nevar maisīties otra darbā. Otra darbu izbrāķēt, gudrību nevajag.”
“Jānīšos” dzīvo un saimnieko jubilāra meitas Gitas ģimene, bet paša sēta — “Kristapi” — ir tepat kaimiņos. “Aiz tā krūmāja, redzēt tikai nevar,” vīrs pamāj uz māju pusi. “Kristapus” savulaik Jānis kopā ar savu tēvu Jāzepu pašu rokām uzbūvēja. Vaicāju, kādēļ mājai tāds vārds, jubilārs rausta plecus — tā saukta arī vecā māja, kas turpat līdzās kādreiz bijusi un kurā viņa vectēvs Staņislavs Strunēvičs saimniekojis. “Viņš jau te muižā par mērnieku pie poļu grāfa Komarovska bija. Strādāja par vecāko mežzini. Vecaistēvs bija augsti skolots, ne tā kā es. Man skolas karš izputināja.”
Divas vasaras upē
Otrā pasaules kara laikā Jānis bija pusaudža vecumā, Kurmenē pabeidzis pamatskolu, viņš sāka darba gaitas. “Aizgāju strādāt uz upi, pludināju baļķus un malku. Baļķus pludinājām kādus deviņus kilometrus, tad tos pārņēma cita komanda, bet malku līdz pat Bauskai. Un Bauskā vajadzēja stāvēt pa nakti, lai caur dambi izlaistu. Uz upes labi maksāja. Pavasarī ūdens straujš, gadījās sēklis, uz kura sakrājās baļķu pamatīga kaudze. Un tad mūs, tos jaunos, dzina jaukt ārā kaudzes. Raun un raun baļķi — un tad uzreiz visa kaudze brūk un jūk uz visām pusēm! Jāskatās, kurš resnāks baļķis, mudīgi uz tā, un kamēr pienes pie krasta. Plosti ar’ bija, bet mēs netaisījām — ja divatā bijām, tad pietika ar ķeksi savilkt divus baļķus kopā, un, stingri turot, vēl labāka peldēšana. Ar vienu baļķi arī var pabraukt, bet tad tam jābūt nedaudz līkam, lai negriež uz riņķi. Interesanti bija, divas vasaras nostrādāju.”
Upi no bērnības iemīlējis, arī vēlāk, vīra gados, daudz laika pie tās ar makšķeri pavadījis. “Kādreiz ļoti makšķerēju, tagad vairs nē. Kad biju jaunāks, katru rītu devos uz upi līdakas ķert, kamēr saule nav lēkusi. Tagad tik daudz to zivju upē vairs nav.”
Lielību izvēdina uzreiz
“Vēlāk Secē uz traktora strādāju, un armijā mani no traktora arī paņēma,” pasmejas Jānis. “Bija pavasaris, maija pirmā puse, aru zemi. Atskrēja pastnieks ar pavēsti, un man mudīgi jābrauc projām.”
Aizsūtīja tālu — uz Ziemeļaustrumiem, Marijelā, aiz Joškarolas pilsētas. Sākumā dzīvojām teltīs, bet jau ziemā — kazarmās. No Saratovas, tolaik slēgtās pilsētas, atbraucis leitnants un prasījis pēc latviešiem — jābraucot uz elektromontieru kursiem. “Mēs, divi latvieši, devāmies mācīties. Baigi feini bija — no rīta dažas stundas teorija, pēc tam līdz vakaram prakse. Tā es to amatu apguvu,” atminas jubilārs. “Saratova ir skaista pilsēta. Volgas krastā, divas augstskolas, parki. Kā tur pavasarī pogoja lakstīgalas — nevarēja naktī gulēt, pilnīgi modināja augšā! Un meitenes Saratovā bija ļoti skaistas, daudzi mūsu zēni bija samīlējušies, un, kad braucām prom, meiteņu bariņš nāca pavadīt. Nevienā nebiju ieskatījies, lai gan mājās mani negaidīja — sieva bija citu satikusi. Ar otro sievu izaudzinājām meitu un arī pašķīrāmies, bet sadzīvojam labi, naida neturam. Tagad mums jau divi mazmazbērni — Elizabete un Andrītis.”
Jānis spriež, ka dienests armijā nāca tikai par labu un, viņaprāt, Latvijā vajadzētu atjaunot obligāto militāro dienestu. “Kādi tie jaunieši tagad ir — iet līki, šķībi sagriezušies! Armijā lielību un visas citas sliktās īpašības momentā izvēdina ārā. Skopumu arī izdzen, un tad mājup pavisam citi puikas pārnāk!”
Saimnieko, kamēr spēj
Vairākus gadu desmitus kurmenietis par elektriķi kolhozā arī nostrādāja. Viņš spriež: “Elektriķa darbs ir interesants gan psiholoģiski, gan fiziski. Tajā lietā vajag ar prātu un uzmanīgi, jo elektriķis kļūdās tikai vienu reizi.” Daudzi darba gadi pavadīti, strādājot arī meliorācijā. “Kantoris bija Ikšķilē, un mūsu pārziņā bija kādi četri—pieci kolhozi, tādēļ visu laiku nācās braukāt — Mazzalve, Stelpe, Bārbele. Divās nedēļās mēneša normu varēja izdarīt, otrās divās — būvējām mājas.”
Atskatoties uz laiku, kurā pagāja spēka gadi, jubilārs atzīst, ka slikti jau neesot bijis, pats galvenais — darba nekad netrūka. Politikā nekad nemaisījies, turējies pa gabalu.
“Mani par varēm gribēja ielikt komjaunatnē. Aizsauca un prasa, kāpēc neesot? Saku, nepatīk, ko es tur darītu — sēdētu barā un tukšu salmu kulšanu klausītos? Lika mierā. Man politika nepatīk. Vēlēšanās gan piedalos, tas iegājies no padomju laikiem — ja neaizej, tad kāda sankcija būs gan. Vairāk balsoju par labajiem, par kreisajiem nē, tie jau zināmi septiņdesmit gadu, un nekas tur labāks nav.”
Tā kā bez darba Jānis nav radis, aizejot pensijā, mierā jau nesēdēsi: bijusi neliela saimniecība — divas gotiņas. Pats barību gādāja, pļāva sienu, sakrāva, saveda šķūnī, pats arī govis slauca. “Paliku vecāks, darbi šķita mazliet par grūtu, metu malā saimniekošanu, tagad jāparūpējas tikai par mājas sargu un kaķiem.”
Fotografēšana un mūzika
Liela aizraušanās no jaunības laikiem ir fotografēšana un mūzika. “Nopirku ļoti labu aparātu, “Fed”, staigāju, fotografēdams gan bēres, gan kāzas. Pats bildes mājās taisīju, citreiz ar tām ņēmos līdz vēlai naktij.”
Jau vairākus gadu desmitus Jānis nefotografē, taču mūzika viņam joprojām ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Akordeona spēli apguvis pašmācībā un sešdesmitajos gados ar vietējiem un tālākas apkaimes puišiem izveidoja nelielu orķestrīti, kas spēlēja balles gan Kurmenē, gan kaimiņu pagastos. “Viens puika bija no Skaistkalnes, mācījās Rīgā, kultūras tehnikumā, trompeti pūta. Lielākoties spēlējām vācu mūziku, jo viņš tehnikumā dabūja notis, forši, smuki gabaliņi. Kādreiz vēl pačīgāju mājās vecos gabalus. Patīk “Kaija”. Paklausos radio “Merkurs”, tajā raida Vācijas populāro mūziku, un šad tad dzirdu arī mūsu reiz spēlētos skaņdarbus. Man labāk patīk vācu mūzika, mūsējiem tā neiznāk, vācu ritms ir īpatnējs, tas patīk un uzreiz aizrauj. Bet latviešiem tāda ritma nav, un tā man pietrūkst kā zupai sāls.”
***
“Mūžs kā viena diena aizgājis,” Jānis domīgi noteic, kā brīnoties par laika ātro ritējumu. “Nekāda lielā jubilejas svinēšana nebūs, savējie atnāks, kopā pasēdēsim, pasvinēsim.”
“Lielā sveikšana un svinēšana jau ierasti būs Jāņos, tad sveicam gan dzimšanas, gan vārda dienā,” piebilst jubilāra meita Gita. “Senāk plaši svinējām — lielais radu pulks sabrauca “Jānīšos”, nopinām tētim vainagu un līgodami devāmies uz “Kristapiem”. Kādreiz mums pašiem katros Jāņos bija dzīvā mūzika — tēva brālēns kopā ar savu draugu, tētis pats, visi trīs spēlēja, un mums bija īsts dzīvās mūzikas koncerts.”
