Birst prieka asaras, birst rožu ziedlapiņas, bet atmiņas paliek arvien mīļas, neaizmirstamas. Mīļie Seces pagasta pamatskolas kolēģi, mani mīļie bērni, mazbērni un mazmazbērni, radi, draugi, bijušie skolēni, kaimiņi ar mīļiem vārdiem, telefona zvaniem un savu klātbūtni mani it kā atmodināja tālākai dzīvošanai, apsveicot mani jubilejā. Jūtos, it kā vēl esmu vajadzīga un mani atceras. Mīļš paldies jums visiem! Skatos uz ziediem, priecājos, bet reizē ļoti skumji, ka tiem tik īss mūžs.
2. maijā mani uzaicināja Seces pamatskolas kolektīvs, kur daudz mīļu skatu, smaidu, ziedu un vārdu. Mīļi tas bija no arodbiedrības aktīvistēm un pasākuma organizatorēm skolotājām Spodras un Marijas. Viņas novēlēja būt veselai, mīlēt dzīvi un cilvēkus. Skolas direktore Sarma pasniedza uzslavas diplomu, kur uzmundrināja vārdi: “Priecājamies par mirkļiem, kuros esi kopā ar mums.” Skolotāja Astrīda, kura Seces skolā sākusi mācību gaitas, arī atgriezusies Secē strādāt, uzrunāja mani par skolotāju skolotāju. Viņas ģimenē bērni lieli, beiguši Seces skolu un jau ir mazbērni. Skolotājs Intis pajautāja, pēc kādas receptes dzīvojot, ka visur paspējot vēl būt. Un tā katrs no klātesošajiem pateica mīļu vārdu, pasniedza ziedus, tā uzlādējot enerģiju turpmāk dzīvot.
Uz skolotāja Inta jautājumu par dzīves recepti — vienkārši jāiet ar smaidu pa dzīvi, un tas palīdz. Ja mīlēsi cilvēkus, un sevišķi mazos cilvēciņus, ar kuriem jāstrādā, saņemsi pretī dubultu mīlestību un smaidus. Dzīvē bieži ir bijuši grūti brīži, bet tā ir katra paša problēma, bet ar citiem esi laipns un smaidīgs.
Man prātā nāk Katrīnes Pastarnakas vārdi: “Kas man patīk? Tas ir mans vecums, jo es vairs neesmu muļķe, kādas mēs daudzas bijām jaunībā. Mēs nemitīgi kašājamies savās problēmās, meklējam sevī vainu, kāpēc mēs patīkam vai kāpēc mēs nepatīkam. Man nav vēlmes sevi parādīt, ne kādam pierādīt. Beidzot esmu nonākusi savā dzīvē. Brīžiem pelēcīgā, brīžiem priecīgā un krāsainā.”