Aizvadītās nedēļas nogalē bija Starptautiskā ģimenes diena, un bāriņtiesas darbs ir cieši saistīts ar ģimenēm, visvairāk — ar bērnu interesēm.
Šogad aprīlī apritēja desmit gadu, kopš esmu Pļaviņu novada bāriņtiesas priekšsēdētāja. Ja salīdzina šos gadus, jāsecina, ka ģimeņu, kurās veidojas nelabvēlīga situācija, kļūst arvien vairāk, lai gan šajā gadā Pļaviņu novadā šis skaits ir samazinājies. Tomēr kopumā saistībā ar ekonomisko situāciju valstī un stingrākām prasībām, ko nosaka likumi, daudz ģimeņu Latvijā nonāk bāriņtiesu uzmanības lokā. Tas ne vienmēr saistīts ar bērnu izņemšanu no ģimenes, bet dažādām strīdīgām situācijām, piemēram, ja vecāki nevar vienoties, pie kura pēc attiecību pārtraukšanas dzīvos bērni, kādas būs saskarsmes iespējas. Tās vienmēr ir smagas lietas, jo bērnu neviens nevar pārdalīt uz pusēm, un kaut kāds risinājums jāatrod. Katru konfliktu un strīdu bāriņtiesā cenšas atrisināt uz vietas un panākt, lai vecāki paši vienojas par bērna aprūpes tiesībām. Ja kāda puse nepilda vienošanos, tad lieta jāskata tiesā, un tādu gadījumu netrūkst arī Pļaviņu novadā.
Katru gadu ārpus ģimenes aprūpes iestādēs no novada ievieto līdz desmit bērniem. Daļa no viņiem pēc laika var atgriezties ģimenēs, citi nonāk audžuģimenēs vai pie aizbildņiem. Valsts nostādne ir, lai bērni augtu ģimeniskā vidē, nevis iestādēs, ko iespēju robežās katram cenšamies nodrošināt. Pļaviņu novadā gan diemžēl nav nevienas audžuģimenes.
Ja ir aizdomas, ka bērnam ģimenē neklājas labi, vispirms pārbaudām situāciju un nododam informāciju sociālajam dienestam, kas strādā ar to. Ja rezultātu nav, tad jālemj, ko darīt tālāk. No šī gada spēkā ir grozījumi Likumā par bāriņtiesām, kas noteic, ka bērnu no ģimenes izņem tikai ārkārtas gadījumos, vispirms gan jācenšas sameklēt radiniekus, kuri varētu uzņemt bērniņu pie sevis vismaz uz laiku. Ja citu variantu nav, tikai tad var ievietot aprūpes iestādē. Līdz ar to situācija Latvijā krietni atšķiras no dzirdētā, piemēram, Lielbritānijā, kur bērnu daudz vienkāršāk izņem no ģimenes. Mēs visiem spēkiem cenšamies, lai bērni augtu savās ģimenēs, un līdz pēdējam mēģinām saskatīt tajā visā kaut ko labu, kas bērnam dotu šo cerību. Vairumā gadījumu mamma bērnam ir vissvarīgākā, lai kāda viņa būtu. Tomēr ir reizes, kad bērni tā cietuši, ka paši vairs nevēlas atgriezties savā ģimenē. Bērni to apzinās, kad padzīvojuši labākos apstākļos, nekā tas bijis mājās.
Tajā visā liels darbs ir sociālajiem dienestiem, bet, ja cilvēki paši nesadarbojas, rezultāta nav. Nereti cilvēki sasparojas uz brīdi, kamēr viņus biežāk apmeklē. Ja zina, kad atnāks sociālais darbinieks, izmazgā grīdu, bet pēc tam dzīvo kā iepriekš. Ja cilvēks pats audzis ne īpaši labvēlīgā vidē, tad viņu grūti pārliecināt par pretējo, tāpēc katra situācija jāvērtē atsevišķi. Nesen uzzināju, ka Rīgā darbojas brigādes, kuras dodas pie ģimenēm un māca šādas vienkāršas lietas. Tā ir laba ideja, jo praksē pārliecināmies, ka nereti cilvēkiem nav elementāru praktisku sadzīvisku iemaņu.
Mūsu darbā nekad nav vieglu lēmumu, jo esam tie, kuriem nereti jāizlemj bērnu likteņi. Vienmēr ir šaubas, kā labāk, jo nekad nevar zināt, kā kuram veidosies dzīve. Ir labi piemēri ar veiksmīgām adopcijām, bet ir arī gadījumi, kad bērns citā ģimenē nejūtas labi. Pasargātības izjūtu nevar garantēt neviens. Tāpēc priecājamies par katru veiksmīgo gadījumu, kad bērns iegūst labu ģimeni. Pļaviņu novada bērni adoptēti gan tepat Latvijā, gan aizbraukuši uz ārzemēm.
Var just, ka jaunie vecāki ir ļoti zinoši savās tiesībās un pienākumos. Daudz informācijas un speciālistu konsultācijas rodamas arī internetā. Tāpēc bāriņtiesā cilvēki lielākoties jau ierodas ar gataviem jautājumiem, un man atliek vien apstiprināt, ka tā tas likumā arī ir. Jaunās māmiņas aktīvi skatās dažādus sociālos tīklus internetā un darbojas māmiņu klubos. Domāju, tas ir labi, jo tādējādi var gūt ne tikai zināšanas, bet arī redzēt, kā dzīvo citi, un tiekties pēc kaut kā labāka. Bija gadījums, kad atnāca ģimene interesēties par adopciju un stāstīja, ka portālā “Cālis” uzzinājuši visu nepieciešamo par šo procedūru.
Cilvēki nereti izmanto arī e-konsultācijas, bet tā iespējams vairāk uzzināt vispārīgu informāciju. Tiekoties klātienē, var iedziļināties niansēs, kāpēc veidojusies konflikta situācija, tādējādi palīdzot atrast labāko risinājumu. Tāpēc aicinu cilvēkus atnākt un izrunāties. Pļaviņu bāriņtiesā esam izveidojuši apspriežu telpu. Lielās talkas dienā ar darbiniecēm pašas šo telpu izkrāsojām un iekārtojām. Tagad mums ir vieta, kur varam netraucēti tikties ar apmeklētājiem.
Esam aicināti arī uz izglītības iestādēm, kur vecākiem stāstām gan par audžuģimenēm, gan situācijām, kad vecāki aizbrauc uz ārzemēm un bērnus atstāj vecvecāku vai citu radinieku aprūpē, nenokārtojot pilnvaras. Tas ir būtiski, pārstāvot bērna intereses skolā vai pie ārsta. Diemžēl ekonomiskā situācija valstī ir tāda, ka vecāki strādā ārzemēs, bet bērnus Latvijā pieskata vecvecāki. Tas nav pareizākais risinājums, jo bērnam trūkst mammas un tēta. Bērnībā to tā neizjūt, bet vēlāk, pusaudžu gados, šī sāpe iznāk uz āru un sākas tādas uzvedības problēmas, ka neviens vairs netiek galā. Lai cik grūti klātos, ģimenēm ir jādzīvo kopā. Visciešākā sadarbība mums, protams, ir ar sociālo dienestu, un tajā arī ir darbinieks, kurš strādā ar ģimenēm.
Tā kā šis darbs visbiežāk saistīts ar negatīvām lietām, tad emocionāli ir grūti. Pirmajos gados ļoti bieži darbu “nesu” uz mājām. Nespēju atslēgties no risināmajām problēmām. Tad kursos kāda psiholoģe mācīja — dienas beigās aizverot kabineta durvis, problēmas jāatstāj tur. No tā laika mēģināju tā darīt, un ar laiku izdevās. Pēdējo negatīvo gadījumu, kad vecāki smagi piekāva savu divus mēnešus veco bērniņu, gan ilgi emocionāli pārdzīvoju un nevarēju tā vienkārši atstāt aiz kabineta durvīm.
Katrā ziņā iepriecina stiprās ģimenes, un tādu tomēr nav mazums, lai arī ikdienā vairāk saskare ar negatīvo. Ģimenes diena mums vēl nav tik spēcīga tradīcija, bet cenšamies to vairāk pavadīt kopā. Šogad bijām pie vecākās meitas Rīgā un apmeklējām arī piedāvātos pasākumus pilsētā.
Aizvadītā nedēļa pagāja arī hokeja noskaņās, jūtot līdzi mūsu izlasei pasaules čempionātā šajā sporta veidā. Jaunākais dēls, kuram ir 11 gadu, pats aktīvi nodarbojas ar basketbolu, futbolu un mūziku un tajā visā iesaista arī mani. Tā ka sports ir mūsu ikdiena. Kad iespējams, cenšos doties dēlam līdzi uz sacensībām un arī uz treniņiem jāved. Tā ir laba iespēja būt kopā, dodot šo ģimenisko izjūtu. Iepriecina, ka mums ir savs dārzs, kas arī ir labs relaksācijas veids.
