Nesaprotu, kāpēc neviens nevāc parakstus par papildu brīvdienu piešķiršanu tautai nozīmīgos svētkos, piemēram, kad rāda izšķirošās spēles hokejā vai arī, kad notiek Eirovīzijas konkurss?! Zinu, ka ir jau daži intelektuāļi, kas tos noliedz, bet, kā tad viņi zina, ka tas ir kaut kas slikts — klusībā taču skatās. Es, piemēram, otrdien skatījos Eirovīzijas pusfinālu un aizmigu tikai pēc pusnakts. Vai tad no manis nākamajā dienā kāda strādātāja? Tikai žāvājos.
Tagad jau nebija kā vecos laikos, ka Eirovīzijā tikai jāklausās, ko tur dzied. Nu jāskatās, kā tie starmeši mirgo, kā ugunis šaudās un kādas tik bildes nez no kurienes parādās. Man visu laiku mute kā mazam bērnam bija vaļā. Un tie tērpi! Daža dziedātāja no tā pēc konkursa vai pusi Āfrikas varētu apģērbt. Nu mūsējais jau gan kā tāds nabadziņš — nodriskātos džinsiņos un melnā ādas jaciņā. Lai jau redz, ka no nabadzīgas valsts. Varbūt, ka aiz žēlastības kādu punktu iedos. Es jau vēl šodien (ceturtdien) neesmu viņa priekšnesumu redzējusi. Lai vai kā — kaut snauduļošu, bet Eirovīziju skatīšos! ◆
