Maijā aprit seši gadi, kopš biedrība “Dzīvnieku pansija Ulubele” jeb vienkārši “Ulubele” apsaimnieko Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmi “Līčos”. Pati biedrība vada jau 11. darbības gadu, un šajā laikā izveidota lielākā dzīvnieku patversme Latvijā. Taču tā ne tikai uztur patversmi, bet aktīvi iestājas par dzīvnieku aizsardzību, aizstāv ideju par obligāto suņu čipēšanu un izveidojusi interneta vietni www.dzivniekupolicija.lv.
Mūsu ārštata fotogrāfe Žanna Žaka ir viena no “Ulubeles” brīvprātīgajiem palīgiem, kas jau vairākus gadus palīdz, fotografējot patversmes dzīvniekus, kuri meklē mājas, “Līčos” rīkotos pasākumus un biedrības aktivitātes citos sarīkojumos. Paviesoties “Līču” patversmē Žanna aicināja arī “Staburagu”, un mēs izmantojām šo iespēju, lai pastāstītu par svētīgo darbu, ko veic “Ulubele”.
Dod mūža mājas
Biedrības vadītāja Ilze Džonsone stāsta, ka šobrīd tā ir privāta patversme, kura sadarbojas ar vairākām pašvaldībām, sniedzot tām patversmes pakalpojumus. Līgums noslēgts ar Rīgas pilsētu, Stopiņu, Mārupes un Saulkrastu novadu. Taču “Ulubeles” uzdevums nav izmitināt dzīvniekus tikai pašvaldību apmaksātajā laikā, tās galvenā darbības koncepcija ir rast dzīvniekiem mājas. Te dzīvniekus neiemidzina un, ja to dara, tad tikai ļoti retos gadījumos.
“Sākām 2010. gada 5. maijā, pieteicāmies Rīgas domes izsludinātajā konkursā par patversmes apsaimniekošanu, un mūsu piedāvājumu atzina par piemērotāko. Tagad gan mūsu darbības koncepts ir mainījies, taču mēs turpinām apkalpot arī vairākas pašvaldības, tomēr tagad šī ir privāta patversme. Mūsu galvenais uzdevums ir dot patvērumu un atrast saimnieku jebkuram dzīvniekam, kurš pie mums nonāk,” stāsta Ilze. Pirmās 14 dienas dzīvnieka uzturēšanos patversmē apmaksā pašvaldības, taču arī tad, kad vairs nesaņem šo finansējumu, dzīvnieki “Līčos” turpina dzīvot, kamēr atrod jaunas mājas vai dodas uz labākiem medību laukiem.
Biedrība “Ulubele” apkalpo arī valsts iestādes gadījumos, kad saistībā ar administratīvā vai kriminālprocesa ierosināšanu izņem dzīvniekus. Sadarbojas ar Valsts policiju un Pārtikas un veterināro dienestu, palīdz viņiem dzīvnieku izņemšanā un izmitina patversmē, ja tas nepieciešams.
“Taču mājas mūsu iemītnieki atrod visā Latvijā un brauc arī uz ārzemēm. Kad atnācām uz “Līčiem”, pilnībā mainījām patversmes darbības virzienu, jo iepriekšējiem apsaimniekotājiem bija atšķirīgi uzstādījumi. Tālāk par vārtiem te nevienu nelaida, un šī bija pēdējā vieta, kur dzīvniekam nokļūt, apkalpoja tikai pašvaldības, un nevienu īpaši ilgāk par šīm apmaksātājām 14 dienām te neturēja,” atklāj Ilze.
Jau trīs tūkstoši brīvprātīgo
Kad “Līčos” ienāca “Ulubele” ar savu konceptu par dzīvnieku aizsardzību, kļuva skaidrs, ka bez cilvēku palīdzības biedrība savu mērķi nevarēs īstenot. Tāpēc gan tiešā, gan pārnestā nozīmē patversmes vārti vienmēr ir vaļā — biedrība ievērojami attīstījusi brīvprātīgo palīgu kustību.
Brīvprātīgie, kas ir liels atbalsts, parasti patversmē ierodas brīvdienās, lai gan ir tādi, kas brauc arī darbdienās. Tās ir lielās pastaigu dienas, jo suņiem ļoti patīk izskrieties pa mežu. “Pagājušajā gadā sākām apmācīt un reģistrēt brīvprātīgos, un gada laikā to skaits sasniedzis trīs tūkstošus. Protams, ir tādi, kuri atbrauc tikai vienu vai pāris reižu, bet apmēram 10% ir tādi, kas brauc uz “Līčiem” regulāri, piemēram, reizi mēnesī, piedalās pasākumos,” piebilst Ilze.
Jaunajiem ir apmēram stundu gara ievadinstruktāža, jo te var darboties tikai tie, kas noklausījušies instruktāžu, parakstījuši līgumu un saņēmuši apliecību. Var palīdzēt darbos, kas tajā dienā patversmē vajadzīgi, vai atbilstoši savām prasmēm un interesēm palīdzēt citā veidā, piemēram, piedalīties dažādos pasākumos, popularizēt patversmi virtuālajā vidē, izlīmēt sludinājumus. Ļoti liela nozīme patversmes uzturēšanā ir arī ziedotājiem.
Aizstāv čipēšanu
Ilze Džonsone aktīvi aizstāv noteikumus par suņu obligāto reģistrāciju un čipēšanu. “Nav noslēpums, ka brīdī, kamēr vēl nav ieviesta obligātā suņu čipēšana un reģistrēšana, atrast esošo saimnieku sunim, kuru atveduši dzīvnieku ķērāji, ir ļoti grūti. Ja viņš būtu čipēts un reģistrēts, šis process notiktu drīzāk un laimīgo gadījumu būtu daudz biežāk. Tie, kas būtu nejauši noklīduši, jau pāris stundu laikā būtu atpakaļ mājās. Par tiem, kas apzināti pamesti, būtu pamats ierosināt lietu, bet tagad mēs vienkārši nezinām, pret ko.” Viņa uzskata, ka dzīvnieka ņemšana ģimenē šobrīd bieži ir bezatbildīga un impulsīva. Un diemžēl arī anonīma. Dzīvnieku var paņemt un pēc tam, nevienam nezinot, izmest. Visas patversmes ir pārpildītas.
Biedrība “Ulubele” īsteno vēl kādu ieceri. Ilze stāsta, ka pirms trijiem gadiem par iegūto Eiropas fondu finansējumu izveidota visām patversmēm kopīga interneta vietne www.dzivniekupolicija.lv. Tā ir vietne, kur saimnieks var ievietot informāciju par pazudušu dzīvnieku, savukārt patversmes ievieto ziņu par atrastiem un uz patversmi atvestiem dzīvniekiem. Pateicoties straujajai informācijas apritei, sociālajiem tīkliem un brīvprātīgajiem palīgiem, kas dzīvnieku atrašanas vietā izlīmē arī sludinājumus, saim-
niekus bieži izdodas atrast ļoti ātri. Taču pieredze liecinot, ka cilvēki nemāk meklēt pazudušus dzīvniekus. “Parasti uzskata, ka gan jau dzīvnieks pats atnāks, varbūt kāds viņu nozaga, varbūt nobrauca, labākajā gadījumā apstaigā tuvāko kvartālu. Patiesībā suns nonācis patversmē, tur gaida savu saimnieku,” pārliecināta ir Ilze.
Viņa iesaka visiem dzīvnieku īpašniekiem uztaisīt sava dzīvnieka bildes — kā portretu — un ik pa laikam tās atjaunot, jo pazušanas gadījumā tas ir ļoti svarīgi. Ir labi, ja dzīvniekam ir kāda atšķirības zīme — īpaša kaklasiksna vai kas cits. Taču pats svarīgākais, protams, ir čipēt un reģistrēt, negaidot brīdi, kad to prasīs likums.
“Cīnāmies arī par to, lai patversmes dzīvniekiem šī čipēšana un reģistrācija būtu bez maksas. Dzīvniekupolicija.lv reizi gadā rīko ziedojumu vākšanas kampaņu, iegādājas čipus un dala tos patversmēm bez maksas. Vienīgais nosacījums ir informācijas ievietošana publiskā portālā. Svarīgi zināt, cik patversmēs ir dzīvnieku, un pēc to skaita arī sadala mikročipus par brīvu. Tikpat būtiski ir padarīt šo pakalpojumu pietiekami lētu un pieejamu cilvēkiem laukos. Tas ļaus nodrošināt sabiedrisko kārtību, dzīvnieku aizsardzību, palīdzēs atrast pazudušu suni vai saimniekus šim dzīvniekam. Tāpat būs vieglāk atklāt šos ļaunprātīgos gadījumus, kad aizved suni uz mežu un atstāj, piesietu pie koka, vai izmet ceļmalā, un saukt pie atbildības dzīvnieka saimnieku.
Katram ir jābūt atbildīgam
“Tas nu nekur neder, ka katrs iedomājas — viņš var turēt suni tikai tāpēc, ka to grib, un pēc mēneša saprot, ka to vairs negrib, tāpēc izmetu uz ielas vai labākajā gadījumā aizvedu uz patversmi. Mums nupat bija gadījums — cilvēki no patversmes paņēma suni, bet pēc laika atveda atpakaļ tikai tāpēc, ka dzīvnieks bija par pūkainu. Mīļie cilvēki, patversme nav nekāda dzīvnieku izgāztuve! Katram īpašniekam ir jābūt atbildīgam par to, ko viņš ir pieņēmis un kurš viņam ir uzticējies!” Ilze nespēj valdīt emocijas.
Saprotams, patversmes vienmēr būs vajadzīgas, jo ir arī skumji gadījumi. Nomirst vientuļš cilvēks, sunītis paliek viens. Cilvēki ir spiesti aizbraukt vai pārcelties dzīvot citur, bet dzīvnieku nevar paņemt līdzi. Tad ir tikai normāli, ka ģimene vienojas ar patversmi, lai tā atrod dzīvniekam jaunus saimniekus vai izmitina līdz brīdim, kamēr cilvēki varēs atkal dzīvnieku paņemt pie sevis. “Līčos” piedāvā arī tādu iespēju. Mērķis, uz ko biedrība tiecas, lai sistēma būtu sakārtota, neviens anonīmi nevarētu ņemt dzīvniekus, par viņiem ņirgāties vai viņus pamest. Tad būtu arī mazāk klaiņojošu dzīvnieku. Biedrības aktīvisti būtu priecīgi, ja patversmē galvenokārt varētu sniegt īslaicīgus izmitināšanas pakalpojumus, nodarboties ar suņu socializāciju vai pat audzētu kucēnus. Taču šādos gadījumos var palīdzēt ļoti reti, jo patversme ir pārpildīta. 95% dzīvnieku ir anonīmi pamesti, kuriem “Līču” darbinieki cenšas atrast īstos vai jaunus saimniekus. Šobrīd patversmē ir ap 200 suņu un 150 kaķu.
“Mēs sākām ar divdesmit suņiem un padsmit kaķiem, šobrīd šis skaits ir desmitkāršojies. Patversmes teritoriju paplašina, bet ne tāpēc, lai varētu uzņemt vairāk dzīvnieku, bet gan tāpēc, lai nodrošinātu dzīvniekiem plašāku teritoriju, kur viņš var izskrieties, nevis dzīvot šaurā krātiņā. Dažs voljers ir tik liels kā privātmājas pagalms, taču mūsu mērķis nav šo mežu pārvērst par voljeriem un turēt tūkstošiem dzīvnieku. Jebkura patversme — ar eiroremontu vai bez — ir cietums. Dzīvniekiem, īpaši kaķiem, vajag savu māju. Tas ir mīļdzīvnieks, kompanjons, viņam nepatīk lielā barā. Daudziem dzīvniekiem ir stress. Jo mazāk viņi pavada laiku patversmē, jo labāk,” stāsta Ilze.
Informācija
Ja arī jūs vēlaties palīdzēt “Ulubelei” vai dot mājas kādam no tās iemītniekiem, aicināti ielūkoties mājaslapā www.ulubele.org, kur atradīsiet visu sev interesējošo informāciju. Šajā pašā mājaslapā varat vairāk uzzināt par “Līču” patversmes dzīvniekiem.
Kontakti:
Rīgas pilsētas dzīvnieku patversme — tālr. 20203333.
E-pasts: ulubele@ulubele.org.
Ziedojumi, palīdzības iespējas patversmē nokļuvušajiem dzīvniekiem — tālr. 20203333. Ziedojumu tālrunis 90006083.
Ziedot var arī ar pārskaitījumu: biedrība “Dzīvnieku pansija Ulubele”,
PVN reģ. nr. LV 40008095993, AS Swedbank, Swift: HABA LV 22,
konts: LV38HABA0551011767179.
