(13. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
156. diena
Šodien ceļošanas diena. Lai tiktu ārā no Kordovas, braucam ar busiņu līdz pirmajam ciematiņam ārpus tās. Līdz galvaspilsētai ved divi paralēli ceļi — viens lielceļš bez pieturām un otrs, uz kura trāpījām mēs. Tas ir nedaudz mazāks un ar daudziem ciematiņiem pa ceļam. Problēma tā, ka, izvēloties mazāko ceļu, ceļosim no ciematiņa uz ciematiņu. Tā no 700 kilometriem 100 ceļojam ar septiņām mašīnām gabaliņu pa gabaliņam. Pa ceļam satiekam daudz jauku cilvēku — argentīniešu dziedātāju, kurš dosies uz atlasi Somijā, studentus un onkulīšus, kuri grib ar mums fotografēties un brīnās, ka esam tik tālu no mājām.
Tiekam līdz Villamarinai, no kurienes uz galvaspilsētu kursē vilciens, biļete maksā tikai trīs dolārus (ar autobusu — 40 dolāru). Argentīnā izmantojiet vilcienu! Taču izrādās, cenas starpība ir tāpēc, ka vilciens brauc 13 stundas, bet autobuss — piecas. Mums gan tas būtu supervariants, jo varētu vilcienā izgulēties, bet vilciens nekursē katru dienu. Jāgaida divas dienas. Skaidra lieta, ka divās dienās līdz galvaspilsētai tiksim. Apturam mašīnu, kas brauc līdz pašai galvaspilsētai. Ceļi gan te ļoti slikti, un te vēl par tiem jāmaksā.
157. diena
Esam Buenosairesā. Pēc statistikas, it kā ceturtā lielākā pilsēta pasaulē. Autoostas apkaimē skats nav glīts — visur miskastes, cilvēki ielās lasa izsmēķus. Taču, ejot tālāk, skats mainās — daudz skaistu un sakoptu parku. Cilvēki izpalīdzīgi. Ja redz, ka pētām karti, nāk klāt un jautā, kā var palīdzēt. Redzam 9. jūlija ielu, kas ir platākā pasaulē, katedrāles un skvēriņus.
Gribam redzēt arī Urugvaju, turp dodas kuģi — 20 dolāru katram. Ir autobusi par 40 dolāriem. Taču šodien dosimies uz pirmo pilsēteli ārpus Buenosairesas, tur paliksim pa nakti un no rīta ar stopiem līdz robežai.
Izbraucam no pilsētas, bet tālāk viss neiet, kā domājam, benzīntankos mums atsaka, vēl policija un maksāšanas būdas. Te nav īpaši atsaucīgi cilvēki. Beidzot gan mūs aizsūta uz teritoriju, kur neviens nestrādā, ceram, ka naktī mūs no turienes neviens ārā neizdzīs.
162. diena
Rīts sākas ar lietu. Pabrokastojam benzīntankā un dodamies apskatīt vietas, kuras vakar nepaspējām. Apskatām vienīgo mazo baznīciņu un bāku, kura gan šādā laikā ir ciet. Pilsētā ir viens krustojums, no kura uz visām pusēm redzams ūdens, un rodas ilūzijas, ka atrodies uz salas. Lietus pieņemas spēkā, bet mums vēl jāapskata vieta, kur Atlantijas okeāns satiekas ar upi. Viļņi milzīgi, ūdens trako, ir vētra, un mūsu lietusmēteļi nepilda savu galveno funkciju — nelaist cauri mitrumu.
Stopi šodien nav variants, ejam uz autoostu. Uzvelkam sausas drēbes, uz sausajām zeķēm uzvelkam maisiņus, jo botas ir slapjas. Otru pāri jau izmetām, jo neizturēja slodzi.
Laika apstākļu dēļ neredzēsim dažas vietas, kuras bijām ieplānojuši. Rīt dosimies atpakaļ uz Argentīnu, tad tālāk uz ziemeļiem un Paragvaju.
164. diena
Guļam lieliski, telts celšana parkā bija laba doma, no rīta priecīgi dodamies meklēt hotelīti. Esam nolēmuši izmazgāt pusslapjās drēbes un atpūsties. Pa ceļam redzam jauku un mierīgu pilsētiņu Konkordiju, taču te atkal par visu jāmaksā — gan par tualeti, gan elektrības izmantošanu. Fakts, ka lētākais hotelītis ir 40 dolāru, mūs apbēdina, ātri mainām plānus — brauksim uz Paragvaju un paliksim tur viesnīcā. Apturam mašīnu, kas aizved mūs līdz lielceļam, un sākam stopēt. Turpat blakus novietota zīme ar nosvītrotu cilvēciņu ceļa malā un tālruņa numurs, kur zvanīt, ja autovadītāji tādus ceļā malā redz. Bet nekas. Pēc stundas vēl neviens policists nav atbraucis. Bet arī mašīnas nestājas. Uztaisām lielu zīmi “Paragvaja”, un apstājas kravas mašīna, kas brauc pusi no 660 kilometriem.
Pa ceļam uzzinām daudz jauna. Te autovadītājiem bieži ir viltotas autovadītāja apliecības. Ja ceļu policija aptur, to uzrāda, un sodu piemēro citai personai. Bet sodi ir tikai daži dolāri, un kārtībsargi esot pērkami. Šodien mūsu galapunkts ir kāds benzīntanku komplekss, kur mums atļauj uzcelt arī telti. Baudīsim dušu un cerēsim, ka naktī nelīs. Un no rīta pēdējais gabaliņš — 350 kilometru līdz Paragvajai.
Paragvaja, Brazīlija un tad Eiropa.
170. diena
Nakts autoostā ir visai neērta. Te var tikai sēdēt, gulēt nevar, par to mums aizrāda arī policija. Gaidām saullēktu, lai varētu doties uz pilsētu. Šodien apskatām Asunjonas tirgu, tas ir ļoti liels, bet dārgāks nekā Peru un Bolīvijā. Pēc tam meklējam hotelīti. Bieži sastopamies ar to, ka par vienu un to pašu cenu var atrast preces ar ļoti dažādu kvalitāti. Šodien gulēsim kā cilvēki.
Paragvajā mums patīk ēstuvītes. Ir veikalu tīkls, kur tās ir otrajā stāvā. Kā “Lido”.
Un atkal uzzinām daudz jauna. Izrādās, no šodienas ar likumu aizliegts ielās tīrīt mašīnām logus. Te bieži redzams — tiklīdz mašīnas apstājas, pieskrien cilvēki, notīra logus un prasa naudu. Ja nemaksā, var saskrāpēt mašīnu. Nu prezidents to aizliedzis. Uzzinām arī to, ka pagājušajā gadā te bijis tik karsts, ka cilvēki ar sirds problēmām miruši turpat ielās. Medicīnas darbinieki kritušos burtiski lasījuši ielās. Trakums!
Šajā valstī ir lielas ģimenes. 36 gadu vecumā sievietei var būt jau 19. bērns.
172. diena
Rādām mūsu draugiem video par Latviju, viņi mums par Paragvaju. Tad ar mašīnu dodamies uz tirgu. Šis ir tirgus, kur ar mašīnu piebrauc pie tirgotāja un iepērkas. Vispārpildītākais tirgus ir trijos četros, kad iepērk pārtiku restorāniem, un arī cenas atšķiras. Tūristiem (mums) viss būs krietni dārgāk. Arī mūsu draugiem viss ir dārgāks, jo viņi brauc ar mersedesu. Un pārdevēji ļoti labi zina, kam kādu cenu piedāvāt. Svarīgi ir arī runāt ar vietējiem vienā valodā. Viņi runā guarani valodā, kas atšķiras no spāņu valodas, bet mūsu draugs to zina. Un maiss ar pomelo maksā vien divus dolārus. Augļi un dārzeņi ir ļoti lēti.
Tālāk dodamies uz kalnu, no kura var redzēt visu pilsētu. Pa ceļam vērojam daudz mazu koka mājiņu, kurās dzīvo cilvēki. Izrādās, iepriekš viņiem bijušas normālas mājas, bet upe jau gadu ir pārplūdusi, un viņu īstās mājas nu ir zem ūdens, bet jaunai mājai nav naudas. Valdība šiem cilvēkiem piedāvājusi mājas ārpus galvaspilsētas, bet viņi izvēlējušies dzīvot četrās koka sienās, jo pelna ar logu tīrīšanu vai naudas meklēšanu ielās. Galvaspilsētā tās, protams, ir vairāk.
Draugi vēlas mūs iepazīstināt ar savu ģimeni, kas dzīvo netālu no galvaspilsētas. Te ir ļoti atsaucīgi cilvēki, cienā ar dažādiem gardumiem un sangriju — vīnu ar īstu apelsīnu sulu, izmaksā supergaršīgu saldējumu.
Uzzinām, ka pirmais vilciens Dienvidamerikā sācis kursēt tieši Paragvajā un to, ka viņiem te ļoti populārs ir kāju volejbols. Pludmalē mūs izvizina ar laivu. Ūdens nav tīrs, un peldēties te nav ieteicams, bet skats ir skaists. Draugi parāda arī vietu, kur iecerējuši būvēt māju. Apsargāta teritorija, kurā var iekļūt tikai tad, ja tev te pieder īpašums. Nopietni! Vakarā vēl iedzeram kafiju pie radiņiem, izbaudām baseinu un tad vēl vienu vakaru pavadām kopā mājās: Artūrs pagatavo saldo, mūsu draugi — tradicionālo ēdienu no kukurūzas. Rīt dosimies tālāk!
(Turpmāk vēl.)
