Nesen kādā aptaujā dažādiem cilvēkiem jautājām, vai ģimene Latvijā ir vērtība? Atbildes lielākoties bija apstiprinošas. Tam piekrīt arī vietalviete Ineta Brašus. Ar vīru Raivi viņi pazīstami jau vairāk nekā desmit gadu, bet laulības jubileja šogad sestā. Ineta teic, ka šie gadi neko nav mainījuši viņu savstarpējās jūtās un attiecības ir tādas pašas kā pēc iepazīšanās. Brašu ģimeni papildinājuši vecāku lepnums — divi dēli.
No svētkiem
uz slimnīcu
— Esat jauni cilvēki laukos. Tā ir apzināta izvēle?
— Esmu dabas bērns, un lauki man vienmēr bijuši tuvi. Bērnībā lielāko daļu laika pavadīju ārpus mājas. Varēju stundām ilgi staigāt gar upes malu, mežu un pļavām. Esmu studējusi vides zinības, bet savā profesijā strādāju neilgi. Kādu laiku padzīvojām Anglijā, bet tomēr nolēmām atgriezties Latvijā. Ārzemēs pelnījām labi, bet pietrūka savējo un mājas izjūtas. Ja iepriekš ar mammu sazvanījāmies apmēram reizi nedēļā, tad sāku to darīt jau katru dienu, un tas bija kā viens no signāliem mainīt dzīvesvietu. Tik ļoti gribējās ģimeni un savu māju. Nezinājām gan, kā Latvijā veiksies, bet vīrs atrada darbu, bija iespēja Vietalvā īrēt māju netālu no maniem vecākiem, un tā arī palikām. Esam ļoti apmierināti ar savu lēmumu atgriezties. Arī vīra dzimtā puse Sausnēja nav tālu.
— Cik lieli ir dēli?
— Danielam ir pieci gadi, Henrijam — desmit mēnešu. Vecākais dēls piedzima Anglijā, un tagad man ir dažāda dzemdību pieredze. Anglijā izvēlējos ūdens dzemdības, un varu teikt, ka tas būtiski atviegloja šo procesu. Nezinu, vai tas ir tā ietekmē, bet tagad Danielam ļoti patīk ūdens! Slimnīcā izjutu nepārtrauktu aprūpi, un arī vīrs visu laiku bija klāt. Henrijs piedzima Madonas slimnīcā. Ja salīdzina šo procesu abās valstīs, tad varu teikt, ka Latvijā lielu uzmanību pievērš sievietei tieši grūtniecības laikā, bet Anglijā nodrošina individuālāku attieksmi dzemdību laikā un pēc tam. Henrijs piedzima pagājušajā gadā tūlīt pēc Pļaviņu novada svētkiem Odzienas pilī. Bijām aizbraukuši uz šo pasākumu, un vēlu vakarā jutu, ka labi nebūs. No turienes arī devāmies uz slimnīcu.
— Tagad brāļiem vajag māsiņu.
— Šobrīd nav tādas domas, jo arī ar diviem darba un rūpju pietiek. Sākumā bažījos, kā vecākais dēls pieņems jaunāko brāli, bet viņš jau no pirmajām dienām bija ļoti priecīgs un draudzīgs.
Cits
dzīvesprieks
— Domājat par savu lauku saimniecību?
— Pagaidām neko lielu neplānojam. Savām vajadzībām audzējam trušus un pīles, lai pašiem ir gaļa un olas. Vasarā man ir ap 70 trušu, kuru gaļa ir ļoti veselīga, un bez bažām to dodu bērniem. Izvēle par labu pīlēm bija tieši olu dēļ, jo tās ir garšīgas un lielas. Šiem putniem ļoti patīk ūdens, un viņi visu dienu pavada pie neliela dīķīša. Katru gadu gan palielinām piemājas dārzu. Domas par to, ar ko varētu nodarboties, ir dažādas, bet šobrīd vīram ir algots darbs, un man lielākās rūpes ir par bērniem. Tad jau laiks rādīs, kā tālāk.
— Nav skumji, ka Vietalvā daudzas lietas zūd? Drīzumā vairs nebūs skolas.
— Ir, protams. Tāpēc labi, ka nezūd aktīvi cilvēki, kuri darbojas un iesaista tajā jauniešus. Pēdējā laikā jaunas ģimenes arvien vairāk atgriežas laukos. Acīmredzot pievelk šī vide. Es noteikti nevarētu dzīvot pilsētā, jo tur ir cits gaiss un dzīvesprieks. Esam sākuši atjaunot pirti un katru nedēļas nogali tajā labprāt izkarsējamies. Kas var būt labāks par to!
— Bet ziemā un drūmajos rudens vakaros?
— Tad ejam spēlēt teātri, dziedāt, un atkal viss ir labi. Biežāk var aizbraukt kaut kur ciemos, jo vasarā tam ir mazāk laika. Ziemā var vairāk palasīt un mācīties. Jau vairākus gadus dziedu sieviešu vokālajā ansamblī “Zīle” Vietalvā. Tagad mazā dēla dēļ ir pārtraukums un dziedu galvenokārt bērniem. Dziedāt man patīk jau sen, un sāku to darīt jau skolas ansamblī. Rīt “Zīlei” Pļaviņās būs 35 gadu jubilejas koncerts, brauksim uz to ar visu ģimeni.
— Mazam pagastam kolektīvs ar tik bagātu vēsturi ir liela vērtība.
— Tā ir, un arī cilvēkiem ir iespēja iet un darīt to, kas patīk. Tas ir dziedātprieks, ko dodam arī citiem koncertos. Neesam profesionālas mākslinieces, bet darām to visu no sirds. Dziedam dažādu repertuāru, man vairāk tuvas garīgās dziesmas. Aizvadītajos Ziemassvētkos mums tādas bija vairākas. Esam dziedājušas arī tagadējā ansambļa vadītāja Ginta Tomsona komponētās dziesmas, kas arī ir saistošas.
Kad sāk, gribas arvien vairāk
— Esat Vietalvas un Odzienas dziedāšanas biedrības vadītāja.
— Tas notika nejauši. Pēdējā laikā biedrība aktīvi nedarbojās, bet bija iespēja piedalīties projektu konkursā, lai ansamblim iegūtu jaunus tērpus. Tāpēc vajadzēja sakārtot dokumentāciju un ievēlēt jaunu vadītāju, lai to visu iekustinātu. Man teica, ka nekas daudz jau nebūs jādara, bet, tikai iedziļinoties tajā visā, apjautu, kur esmu iesaistījusies… Sākumā neko nesapratu, bet nu jau esmu visu apguvusi. Tagad ar biedrību esam sākuši sakārtot teritoriju pie bijušā labdarības biedrības nama Vietalvā un šovasar plānojam tur novietot piemiņas akmeni. Rīkojam citus pasākumus, iesaistot dažāda vecuma vietalviešus. Ne vienmēr cilvēkus laukos var iekustināt, bet, kad sāc darboties, gribas arvien vairāk.
— Daudzi vietalvieši iesaistījušies dramatiskā kolektīva darbībā, arī jūs. Kas pievelk šajā nodarbē?
— Iepriekš man ar teātri nebija nekādas saistības, bet pievienoties kolektīvam mani aicināja Edīte Leitlande, jo vajadzēja jaunus aktierus. Pirmajā izrādē rokas un kājas trīcēja. Dziedāt ansamblī publikai ir citādāk. Teātrī lielākoties viss atkarīgs no pašas. Ar laiku jau saproti, kā labāk iejusties tēlā, arī vadītāja Agita un pārējie dalībnieki palīdz ar padomu. Kolektīvs mums ir labs, un mēģinājumi paiet jautrā noskaņā. Tas viss “uzsit” uz īstā viļņa, un tēlojums aiziet.
— Kāds vaļasprieks ir vīram?
— Raivim patīk sports, un kopā ar citiem viņš no rudens līdz pavasarim apmeklē sporta halli Odzienā. Viņš labprāt piedalās dažādās sacensībās, kurās nopelnījis daudz godalgu. Arī es iepriekš labprāt braucu līdzi, bet bērnu dēļ ne vienmēr tagad to varu. Daniels gan dažkārt dodas tētim līdzi uz sporta zāli. Labprāt visi cenšamies pabraukt ar velosipēdiem.
Atklāj no jauna
— Vai ir nodarbe, kas pašai īpaši tuva?
— Tā noteikti ir braukšana ar velosipēdu. Varētu braukt kilometriem tālu. Tādējādi relaksējos un atpūšos no visa — braucu un baudu apkārtni. Īpaši patīk apmeklēt vietas, kas apkārtnē vēl nav iepazītas.
— Vietalvā jums tādas vēl ir?
— Jā! Nereti apjaut, ka visu mūžu esi līdzās nodzīvojis un kaut ko pat neievērojis. Tā ar brāli reiz staigājām gar Vesetas upi un atklājām, cik skaisti tās stāvie krasti. Agrāk kaut kā tos pat neievērojām. Acīmredzot ar laiku uz daudz ko paraugies citādāk.
— Ko bērniem dzīvē gribētu iemācīt?
— Gribas, lai viņi izaug zinoši un labestīgi. Lai prastu strādāt un, protams, ir izglītoti. Savulaik domāju, ka augstskola cilvēkam nav būtiska. Kad pati to pabeidzu, sapratu, cik daudz studijas dod cilvēka izaugsmei un dzīves pieredzei. Mainās uztvere par daudzām lietām. Tomēr galvenais jau dzīvē ir veselība, jo visu pārējo var iegūt ar laiku.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Ineta Brašus.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA:
1986. gada 1. oktobris, Vietalva.
DZĪVESVIETA:
Vietalva.
IZGLĪTĪBA:
augstākā.
NODARBOŠANĀS:
šobrīd audzina dēlus.
ĢIMENE:
vīrs Raivis, dēli Daniels
un Henrijs.
VAĻASPRIEKI:
dziedāšana, teātra spēlēšana un braukšana ar velosipēdu.
HOROSKOPA ZĪME:
Svari.
