Katrīnai šobrīd ir tikai 20 gadu, bet viņa jau līdzdarbojas divu lielāku kolektīvu — kora “Tempus” un Latvijas diplomātu kora — vadībā, ir Skrīveru ansambļa “Akcents” vadītāja un savu ceļu mūzikā redz, aranžējot jau gatavas dziesmas, gan komponējot jaunas. Iespējams, viņa beidzot sadūšosies plašākai publikai rādīt vairāku gadu veikumu dzejas rindās. Šobrīd, studējot koru diriģēšanas mākslu, viņa skaidri zina — negrib būt sievišķīga diriģente.
Ideāls — klasikas un estrādes apvienojums
— Skrīveri vispirms iepazina Lauru Jēkabsoni kā sieviešu vokālā ansambļa “Akcents” vadītāju. Pērn viņas vietā stājās Lauras māsa Katrīna. Vai visa Jēkabsonu ģimene ir muzikāla?
— Mēs jau kurā paaudzē esam kā “inficēti” ar mūziku. Starp mani un Lauru ir vidējā māsa un vēl par mani jaunāks brālis. Tēva krusttēvs Arnolds Jēkabsons bija operas mākslinieks. Mammas vectēvs bija muzikāls cilvēks, bet mana vecmamma ir kora diriģente un mudināja mani izvēlēties šo profesiju. Mamma ir muzikālā audzinātāja bērnudārzā, vada folkloras kopu, beigusi akordeona klasi mūzikas skolā. Tētis jaunībā bija muzikants, pats iemācījās spēlēt ģitāru un bungas, bija kādas grupas dalībnieks. Vidējai māsai ir estrādiska balss, bet dzied arī korī.
— Jūsu dzimtā puse nav Skrīveri.
— Tā ir Ziemeļlatgale, Balvu puses Tilžas pagasts. Esmu lauku un pļavu bērns, neesmu augusi pie jūras, tā man ir sveša un ilgu laiku bija kaut kas ekskluzīvs. Kad esmu laukos, pastaigājos, pasmaržoju puķes, paskatos debesu jumā, ir labi. Tas nomierina. Arī dziedāšana nomierina, tāpēc bieži dziedu, tomēr dziedāt solo uz skatuves vēl neesmu gatava. Kaut gan pirmā reize manā mūziķes karjerā bija astoņu gadu vecumā, uz Tilžas kultūras nama skatuves dziedāju “Interviju ar skumjo govi”. Toreiz vokālā skolotāja bija mana māsa. Viņa pagastā nodibināja vokālo studiju, mums bija ansamblītis, un reizēm mums tika arī pa solo gabalam. Tagad varu dziedāt ļoti dažādus žanrus, arī operā varētu paķēmoties, bet mans ideālais būtu estrādes un klasikas apvienojums. Mana skatuve varētu būt šaurai publikai, lielas cilvēku masas nav man.
Skrīverietes tam ir gatavas
— “Akcenta” vadītāja esat salīdzinoši nesen, kopš pagājušā gada septembra. Kādi bijuši šie mēneši, un kādi plāni ir tuvākajam laikam?
— Oficiāli vadītāja esmu no septembra, nomainīju vecāko māsu Lauru. Bet arī pirms tam, kad viņa kļuva arvien aizņemtāka citos darbos, reizēm aizvietoju viņu un “Akcenta” meitenes mani pazīst jau trīs gadus.
Pirmā uzstāšanās “Akcentam” ar jauno vadītāju bija pagājušā gada 18. novembrī, pirmā ansambļu skate, kurā vērtēja žūrija — februāra beigās, pirmā uzstāšanās ārpus Latvijas vēl tikai būs — Šauļos starptautiskajā koru festivālā konkursā no 19. līdz 21. maijam. Dziedāsim arī “Latvian Voices” repertuāra dziesmu “Ej, saulīte, drīz pie Dieva” un citas.
— Vai, atnākot Katrīnai, “Akcents” kļūs citādāk?
— Noteikti. Mēs gan vēl izpildām Lauras skaņdarbus, starp citu, visas dziesmas, ko dzied “Akcents” ir Lauras rakstītas. Tuvākajā laikā domāju piedāvāt savu repertuāru, pamainīt žanru, tematiku. Laurai patika vieglums, rotaļīgums, man gribas vairāk lirikas, romantikas, kaut ko smeldzīgu un filozofisku. Nedaudz smagāku. Pretēju ierastajam formātam. Skrīveru meitenes tam ir gatavas. Trīs gadu laikā esmu iepazinusi ansambļa dalībnieču balss iespējas un, ņemot tās vērā, gribu arī veidot pati savus dziesmu aranžējumus un varbūt arī komponēt.
— Tomēr pati studējat kora diriģēšanu.
— Pirmajā kursā Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā. Skrīverietes ir vienīgais kolektīvs, kuru nediriģēju. Man ir vēl divi — Baldones jauktais koris “Tempus”, kurā esmu kormeistare. Esmu par jaunu, lai būtu mākslinieciskā vadītāja. Ir vēl pavisam jauns projekts, vēl nereģistrēts — Latvijas diplomātiskais koris. Tā dalībnieki ir Ārlietu ministrijas darbinieki, vēstnieki, bet sastāvs vēl nav pilnīgs. Līdzīgs diplomātu koris ir Igaunijā, savukārt Latvijas kora dibinātājas vīrs ir Igaunijas vēstnieks. Darboties sākām janvāra otrajā pusē. Šajā korī esmu otrā diriģente, un pirmā uzstāšanās būs pirmdien, 9. maijā.
— Izbraukāt uz Skrīveriem, lai arī reizi nedēļā, nav grūti?
— Tā sanāk, ka šobrīd lielu dzīves daļu pavadu uz riteņiem. Dzīvoju ārpus Rīgas centra, Imantā, uz akadēmiju jābrauc, tāpat uz Baldoni. Stafeti “Akcenta” vadīšanai no māsas Lauras pārņēmu aiz cieņas, kā arī saprotot, ka šī ir laba iespēja manai personiskajai izaugsmei. Kolektīvs pēdējos gados ir ļoti audzis, un izaugsme turpinās. Rudenī ansamblim pievienojās jauna dalībniece.
Katrai lietai sava vieta
— Divdesmit gadu vecumā vadīt vai būt tuvu vadībai trim kolektīviem. Sākumā nebija bail?
— Pieņēmu visus piedāvājumus ar domu, ka tā ir mana lielā iespēja. Protams, bija bail, bet bailes ir tās, kas man liek iet uz priekšu, un, jo vairāk baiļu, jo labāk. Bailes tāpēc ir domātas, lai tās pārvarētu. Man patīk šī sajūta, un, ja nejūtu bailes, tas nozīmē, kaut kas nav kārtībā. Man dzīvē vajag sajūtu, ka kāpju pāri, laužos uz priekšu.
— Diriģenta, ansambļa vadītāja darbs un naudas pelnīšana ir savienojami?
— Ja es gribētu strādāt naudas dēļ, varētu darīt jebkuru darbu. Mūzika ir mans darbs, dzīvesveids, varbūt pat dzīves definīcija. Mūziku izjūtu sevī no matu galiņiem līdz papēžiem un nevaru iedomāties ko citu darām ar tik milzu lielu aizrautību. Nav tā, ka bez mūzikas neko citu dzīvē nedaru. Jau kādu gadu esmu aizrāvusies ar dzejas rakstīšanu. Neesmu gan nekur publicējusies, konsultējusies, bet apsveru to tuvākajā laikā darīt. Sākumā biju ļoti kritiska pret sevi, vai tā vispār ir dzeja… Nerādu draugiem, un tikai pāris cilvēku to ir lasījuši. Nu jau ļoti daudz dzejoļu sakrājušies — blociņos pierakstīti un datorā. Esmu ļoti emocionāla, un dzeja man ir kā terapija pēc pārdzīvojuma. Ir brīži, kad emocijas kaut kur jāliek, tās plūst pāri malām. Tad ir skaļi jādzied vai jāraksta dzeja. Tam visam klāt var nākt arī asaras. Gribētu, lai arī mūzika man nāktu tikpat viegli. Komponēju, cenšos, bet pagaidām tik viegli kā dzeja tā pie manis nenāk. Pārāk analizēju sevi, to laikam sauc par profesionālo kretīnismu. Pārāk daudz domāju, vajadzētu ļauties plūsmai, tīrajai domai, skaņai, kas ir galvā. Pēdējā laikā vieglāk, kaut kas jau sāk skanēt galvā un ir tikai jādara. Iekšējās sajūtas saka, ka varu to.
— Sociālie tīkli pludo no tā saukto dzejnieku vārsmām. Vai šādi pantiņi neizkropļo dzejas patieso jēgu un nozīmi?
— Līdzīgi kā ir dažāda stila mūzika — šlāgeris, džezs, klasiskā un cita, arī šādiem dzejniekiem ir savi fanu klubi, uzticamie lasītāji. Pieminētās rindiņas varētu iederēties kādā skolas izlaidumā, es savu dzirdu skanam mazā mājīgā kafejnīcā rudens vakarā, malkojot siltu tēju. Kā saka — katrai lietai sava vieta.
Viņi nezina, par ko dzied
— Kāda ir latviešu estrāde?
— Latviešu mūzikā man pietrūkst dvēseles, iešanas dziļumā. Ne tikai tekstuāli, bet arī izpildītāja ieiešanas mūzikā. Daudzi nesaprot to, ka viņa priekšnesums sākas, pirmajā sekundē uznākot uz skatuves. Dziesma ir jāizstāsta, ne tikai labi jāizdzied. Manuprāt, to pat nevar iemācīties, tam jābūt sajūtu līmenī. Var iemācīties teoriju par dziesmu — kāpēc un kas, kādos apstākļos to radījis, ko augstskolā sauc par kolokviju. Klausoties daudzus mūsdienu māksliniekus, rodas sajūta, ka viņi nezina, par ko dzied, neiedziļinās zemtekstā. Viens no patīkamiem izņēmumiem ir Intars Busulis, kurš mūzikā var ieiet ļoti dziļi.
Kristīne Prauliņa, viena no jaunajiem māksliniekiem, džeza dziedātāja, kuru personīgi vēl nepazīstu, bet klausoties varu teikt, ka viņai ir kaislība un dziesmas izjūta. Dzirdēju viņu kādā džeza festivālā un biju patīkami pārsteigta.
— Vai viss iepriekš sacītais varētu nozīmēt, ka jāizglīto ne tikai mūziķi, bet arī klausītājs?
— Jā, es tā tiešām uzskatu. Latvijā patīk runāt un slavēt sevi kā koru mūzikas lielvalsti, bet cik klausītāju nāk uz koru koncertiem? Arī koru dalībnieku skaits nav nemaz tik liels, kā varētu būt. Vārdos daudzi gatavi apgalvot, ka koris ir viena no valsts vērtībām, bet dzīvē labāk skatīsies hokeju un iedzers aliņu.
— Kora dziedāšana varētu būt kas līdzīgs fiziskām nodarbībām, skriešanai, kad cilvēks strādā ar sevi, un tajā pašā laikā ir laimes sajūta?
— Tas tā varētu būt. Dziedāšana ir diezgan sportiska nodarbība. Strādā diafragma, pareizi dziedot, arī vēdera muskuļi, “presīte kačājas”. Starp citu, ja regulāri trenē vēdera muskuļus — dziedāt vieglāk. Dziedātājiem un mūziķiem ļoti jāsporto, īpaši palīdz skriešana, kas uzlabo elpošanu.
— Varbūt tāpēc mūsdienās kori dzied arvien atraktīvāk?
— Tā ir jaunā paaudze, kas nāk un strādā, iet līdzi laikam, un nevajag iesakņoties, pieturēties tikai pie Jāņa Cimzes un Jāzepa Vītola iedibinātajām tradīcijām. Koris nav tikai Dziesmu svētku produkts, bet joprojām valstī tā ir ļoti liela problēma. Pastāv uzskats, ka koris sākas un beidzas ar šiem svētkiem. Ja padomā — ko tik diriģents nevar izdarīt ar šo 20 līdz 40 cilvēku grupu. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka koris ir kā mūsu tautas miniatūra. Padomju laikā izpildīja dziesmas ar zemtekstiem, mūsdienās, kad cenzūras nav, koris varētu parādīt, kāda tad ir mūsu tauta visās tās niansēs.
“Cenšos diriģēt vīrišķīgi”
— Ir svarīgi, sieviete vai vīrietis diriģents?
— Jā un nē. Aizgājis laiks, kad diriģenta profesiju uzskatīja par vīrišķīgu. Ir mūsdienās sievišķīgi diriģenti un vīrišķīgas diriģentes. Šajā profesijā nav tik daudz runas par dzimumu kā par personību, individualitāti. Jā, tāpēc, ka vīriešu mūsdienās arvien mazāk, bet viņus vajag visur, un, ja viņš ir kora vadībā, tad vairāk ieklausās, retāk apsver iespēju neapmeklēt nodarbības. Vīrietim vieglāk koncentrēties, un varbūt izklausīsies diskriminējoši, bet, piemēram, orķestra diriģents vīrietis ir labāks par sievieti. Orķestra priekšā jābūt emocionāli savāktam, kas sievietei bieži vien ir pagrūti izdarāms. Es diriģējot cenšos tuvināties vīrišķīgajiem žestiem un negribu, lai mani iemet kategorijā “sievišķīgā diriģente”. Tad labāk darīšu ko citu dzīvē. Vislabāk — lai sauc vienkārši par diriģentu, kas pilda savu uzdevumu, sasniedz mērķi un piepilda mākslinieciskās ambīcijas.
Vizītkarte
Vārds uzvārds:
Katrīna Jēkabsone.
Dzimšanas vieta un laiks: Tilžas pagasts, 1995. gada
10. oktobris.
Izglītība:
studē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Koru diriģēšanas katedrā.
Nodarbošanās:
vairāku muzikālu kolektīvu, tajā skaitā Skrīveru novada sieviešu vokālā ansambļa “Akcents”, vadītāja.
Vaļasprieki:
mūzika, dziedāšana, dzeja.
Jaunā un talantīgā Katrīna Jēkabsone. Foto no Katrīnas personiskā albuma
