(Visas aptaujātās dzimušas 1990. gadā)
Ineta Taškāne no Seces
— Nu jau gandrīz trīs gadus dzīvoju Anglijā un strādāju restorānā, bet svešumā ilgi vairs neplānoju būt. Esmu beigusi Latvijas Universitāti, studēju Baltu filoloģijas programmā. Esmu sevi nodrošinājusi arī ar dzīvesvietu, ir sava vietiņa, kur atgriezties. Man daudz nozīmē tas, ka Latvija ir brīva valsts, varu ar to lepoties, un tas rada piederības un drošības izjūtu. Skumji, ka esam zaudējuši vienu no saviem simboliem — latu. Taču, neraugoties uz to, manī ir patriotiskas jūtas.
Sintija Gudženova no Sunākstes
— Patlaban strādāju Jēkabpilī, Sunākstē esmu pavadījusi bērnību un tagad tur apciemoju vecmammas. Esmu pabeigusi koledžu, ieguvusi autovadītājas apliecību. Mans ieguvums ir arī ļoti labi draugi. Esmu lepna par savu valsti, man patīk dzīvot brīvā Latvijā.
Māra Vegnere, staburadziete
— Šobrīd dzīvoju un strādāju Īrijā, uz kurieni devos 2010. gadā. Strādāju ātrās ēdināšanas restorānā, un tagad šajā zemē ir mana ģimene. Esmu saderinājusies ar īru, audzinām
2,5 gadus vecu dēliņu, un Jāņos mūsu ģimene kļūs vēl kuplāka. Uz Latviju braucam atvaļinājumā, satiekam ģimeni un draugus, bet te neplānoju atgriezties. Žēl, ka mūsu valdība ir ar savām interesēm pirmajā vietā, tai itin nemaz nerūp iedzīvotāju labklājība un liktenis. ◆
Vai šobrīd Latviju var saukt par brīvu? Tas ir strīdīgs jautājums… . ◆
