Ļoti darbīga bija aizvadītā — mana atvaļinājuma pēdējā — nedēļa. Sagatavoju un iesniedzu piecus rakstus “Meža Avīzei”. Tāda nodarbe mani disciplinē un dod iespēju veikt preventīvo darbu — pastāstīt meža īpašniekiem par jaunumiem normatīvajos aktos, grozījumiem likumā, aktualitātēm. Maija numurs vairāk būs veltīts Meža dienu tēmai. Grūtākais rakstu sagatavošanā ir lielā vizuālā materiāla — fotogrāfiju — sašķirošana.
Aizvadītajā nedēļā publicētā iedzīvotāju aptauja liecina, ka kopējais noskaņojums Latvijā kļūst arvien pesimistiskāks. Ir tā vai nav, varu spriest tikai no savas pieredzes. Arī man ikdienā ir pesimisma brīži, bet nevaru apgalvot, ka tāds esmu visu laiku. Arī galēji pesimisti brīžiem mēdz būt optimistiski. Skaidrs, ka ikvienam ir iespēja zaudēt darbu, iztikas līdzekļus, bet cenšos par to nedomāt. Nešaustu sevi ar domām, ka tik rīt nezaudēšu darbu. Tā vietā strādāju, cenšos visu izdarīt iespējami labāk. Dzīvoju Cēsīs un tur visbiežāk izjūtu aktīvu sabiedrisko dzīvi. Paziņu lokā ir dažādām mākslas nozarēm saistīti cilvēki, pats brīvajā laikā aizraujos ne tikai ar meža lietām, bet arī ar mūziku, rīkojam ballītes, kurās spēlēju mūsdienās piemirstajās audiokasetēs ierakstītu mūziku. Uzradās līdzīgi domājoši, pievienojās arī lenšu dīdžejs no Liepājas, bijušais aizkrauklietis Mārcis Grīnbarts. Nedēļas nogalēs lieku lietā savu 20 gados izveidoto skaņuplašu kolekciju — spēlēju dažādos pasākumos. Viens no tādiem būs Muzeju naktī. Ierakstīju, manuprāt, labi samiksētu gabalu.
Vietā, kur pulcējamies ceturtdienās, notiek koncerti ar dažādu mūziķu piedalīšanos, tajā skaitā no Rīgas un Bauskas puses. Cēsīs māksla šobrīd pieredz ko līdzīgu renesansei, tāpēc neatliek laika domāt par pesimistiskām lietām. Protams, ir man hipotekārais kredīts, ikmēneša izdevumi, bet necenšos tos izvirzīt par dzīves mērķi. Tāpat reizi mēnesī dodos uz dzimto pilsētu Jaunjelgavu apciemot vecākus, aizbraucu arī uz Mazzalves pusi apskatīt īpašumus. Man ir svarīgi apzināties un uzturēt dzīvas savas saknes. Ja ikdiena būtu tikai noslēgts loks — darbs un mājas —, tad gan nejustos labi. Scenārijs ar dzīvošanu ārzemēs man uzdzen šausmas.
Siltais laiks iezīmējas ar jauniem satiksmes negadījumu upuriem. Pagājušajā nedēļā visā pasaulē atzīmēja Starptautisko darba aizsardzības dienu. Abas šīs tēmas ir savā starpā saistītas. Likumsakarība vai neprofesionalitāte un nolaidība, bet, cik zinu gadījumus, nelaimes notiek, ignorējot elementārus darba drošības noteikumus. Līdzīgi ir ar pārgalvīgajiem autobraucējiem un motobraucējiem. Pagājušās nedēļas “Staburagā” lasīju par ceļu policistu reidu, ķerot ātruma pārkāpējus. Tas ir briesmīgi, ja šoferi ignorē satiksmes noteikumus. Problēma ir galvā, un to var attiecināt uz jebkuru nozari — darba drošību vai satiksmi. Tikai ar sodu šādus cilvēkus neizdosies labot. Varbūt viņi jāsūta konsultēties pie psihologa. Lasot ziņas par atkārtotiem pārkāpumiem, jādomā, ka pārkāpēji bērnībā vai nu pērti, vai pazemoti un izauguši šādi cenšas sevi apliecināt, kādam kaut ko pierādīt. Jānonāk līdz problēmas saknei — kāpēc viņš “dod to gāzi grīdā”, kāpēc cenšas ignorēt vispārpieņemtas normas? Tas pats attiecināms, piemēram, uz mežstrādniekiem, kuri domā, ka nav nepieciešams ievērot drošības pasākumus zāģējot, pietiek ar motorzāģi rokās un gumijas zābakiem kājās. Kad mācījos Ogres meža tehnikumā, mums divus mēnešus to vien vajadzēja darīt, kā zāģēt cirsmu — lai apgūtu, kā to darīt kaut cik pareizi. Bija visādi, gadījās, kāds iezāģēja kājā.
No nedēļas notikumiem nevar nepieminēt Rīgas mēra Nila Ušakova karikatūru un arī citādu viņa “zīmēšanos” masu medijos, tajā skaitā Krievijas sponsorētajos kanālos internetā. Te velku paralēles ar aktieriem, kuri nokļūst dzeltenās preses slejās. Arī slikta reklāma ir reklāma, un šajā gadījumā, tuvojoties nākamā gada pašvaldību vēlēšanām, tas nav mazsvarīgi. Varbūt Ušakovs ar savu karikatūru gribēja pateikt ko citu, bet jebkurā gadījumā viņam izdevās laba sevis reklamēšana. Klausījos Latvijas Radio, kur Aidis Tomsons šai tēmai veltīja 30 minūtes. Jā, bez ievērības šādu faktu varbūt nevajag atstāt, bet, veltot tik lielu uzmanību, sākam spēlēt pēc viņa noteikumiem. Šādi mēs arī veicinām plaisas saglabāšanu starp latviešiem un krieviem. Protams, Rīgas mēra “joks” bija ļoti aizskarošs, bet savā ikdienā esmu secinājis, ka domstarpību tautību starpā principā nav. Piemēram, Lielās talkas laikā biju starp cilvēkiem, no kuriem daudzi nerunāja latviski, bet mums vienojošais faktors bija darbs un sasniedzamais mērķis — veidojam Baložos kūdras muzejdzelzceļu. Talkoju tur jau ceturto gadu, un sarunas nekad nav bijušas ar politisku ievirzi. Esmu cilvēks, kam šad tad patīk izprovocēt, bet, tur esot, nejūtu šo vēlmi pārcilāt katra nostāju, piemēram, pret Putinu. Neizprotu tos, kas Latvijā klaji izrāda atbalstu Krievijai un tās politikai. Varbūt komplektā ar kaimiņu valsts karoga demonstrēšanu jābūt arī tās valsts pasei. Ja nepatīk šī zeme, nav liegts to mainīt uz ko labāku, un tas nav nekas nosodāms.
Sabiedriskos medijus, tajā skaitā Latvijas Radio, kuru visbiežāk klausos, plāno izņemt no reklāmas tirgus. Ja, pretēji prognozētajam par finansējuma nodrošināšanu no valsts, daudzi profesionālie žurnālisti saņemtu mazāku atalgojumu, ir risks par viņu pārvilināšanu uz komerciālajām radio stacijām. Diez vai pašreizējo kvalitāti, kas ir ļoti augsta, un spēcīgo saturu varētu nodrošināt ar mazāku finansējumu. Jā, man nepatīk reklāmas, un, mašīnā braucot, skaņu nogriežu pavisam, lai tās nedzirdētu, vai ieslēdzu kompaktdisku. Televīzijā, kad to vēl skatījos, tas bija kaitinoši, kad reklāmas ilga pat 15 minūtes. Tas bija par iemeslu, pārceļoties no vienas dzīvesvietas uz citu, televizoru neņemt līdzi.
Svētdien ap trim tūkstošiem mediķu un citu profesiju pārstāvju Doma laukumā protestēja pret medicīnas darbinieku zemajām algām. Diez vai tāds protests ir kāda politiska grupējuma rīkota akcija. Nozarē ir problēmas, īpaši mazas algas ir medicīnas māsām un citiem speciālistiem, kas nav ārsti. Tas ir normāli, ka protesti notiek, tas liecina par demokrātiju valstī. Nevar naudas trūkumā vainot Ministru prezidentu Māri Kučinski, prasīt viņa demisiju, ja amatā viņš ir neilgu laiku. Tomēr šāds protests ir labs signāls visiem politiķiem, ka jāmeklē risinājums. Domāju, tādu atradīs.
Aktuāls arī skolotāju atalgojums. Es septiņus gadus, līdz 2013. gadam, strādāju nepilnu slodzi skolā. Vēlāk devos bērna kopšanas atvaļinājumā, bet, kad atgriezos darbā, bija notikusi skolu apvienošana. Gadu pastrādāju, bet sapratu, ka nepalikšu. Šajā gadījumā un arī izglītības sistēmā kopumā ir svarīgi, lai skolotājs strādātu iespējami vairāk, lai vienam būtu vairāk par vienu slodzi. Mazāk svarīgi, cik noderīgs speciālists esi. Arī runas par vīrieti skolotāju, kas it kā ir tik nepieciešams skolās, paliek tikai runu līmenī. Tagad, ja būtu iespēja, labprāt atgrieztos skolā. Profesionālajās skolās īpaši nepieciešams mācībspēks ar praktiskām iemaņām, ko nevar salīdzināt ar grāmatā izlasīta teksta atreferēšanu klases priekšā vai uzdevumu — pārzīmēt burtnīcās bildi ar motorzāģi. Tā vietā jauniešiem jādod iespēja zināšanas apgūt iespējami tuvāk praksei. Šis jautājums cieši saistīts ar skolas vadību. Vai tā ieinteresēta konkrētās personās vai tikai ātrāk aizpildīt brīvās štata vietas.
