Pagājušajā nedēļā Valsts policija īpaši pievērsa uzmanību satiksmes dalībniekiem, kas pārsniedza atļauto braukšanas ātrumu. Autovadītājus pastiprināti uzraudzīja 24 stundu ātruma kontroles maratonā. Reidā kopā ar policiju devās arī “Staburags”.
Šī diena man paliks atmiņā ar divām lietām: pirmā — ar labu pēcsajūtu, jo, par pārsteigumu man, autovadītāji komunikācijā ar policistiem ir daudz pieklājīgāki nekā, piemēram, satiktie cilvēki lielveikalā. Otrkārt, šajā dienā notika kas ļoti neparasts — sabiedrību pāršalca ziņa, ka agresīvs bebrs Daugavpilī uzbrucis cilvēkam. Lai arī pēdējais pieminētais fakts tieši neattiecas uz lietu, tomēr jāpiebilst, ka, traucoties palīgā upurim, sakostā draugs pārsniedza ātrumu. Viņu apturēja policija. Likumsargi bija izbrīnīti par iemeslu, kāpēc šoferis tā steidzas, tomēr, pārliecinoties, ka autovadītājs nav iereibis, nolēma šo stāstu pārbaudīt. Tas izrādījās patiess. Vēlāk reida laikā viens no inspektoriem man teiks — iemesli ātruma pārkāpšanai ir dažādi. Lūk, jums iemesls! Tomēr tik raibi reidā ar Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas patruļdienesta rotas jaunākajiem inspektoriem Raivi Pētersonu un Arni Dārziņu mums negāja, bet biju lieciniece trīs ātruma pārsniedzēju apturēšanai.
Citur nemirkšķina
Braucam policijas trafarētajā auto. Inspektors R. Pētersons izstāsta par rīkiem, ar kādiem tas aprīkots. Īsais kurss jums, lasītāji, būs tāds — auto priekšā un aizmugurē ir radari, kuri fiksē braucošās mašīnas ātrumu, kas uzrādās displejā. Radara pieļaujamā kļūda līdz 100 km/h braucošiem transportlīdzekļiem ir 3 km, bet virs simts kilometriem braucošajiem — 4 km. Aprēķināts, kāda pieļaujamā kļūda ir, braucot arī ar lielāku ātrumu, bet šajā reidā tādus braucējus nesastapām. Ja ātruma pārsniedzējs policijas mašīnai tuvojas no sāna, pārkāpumu ar šiem radariem fiksēt nevar. Jāņem palīgā rokas radars vai mašīna jānovieto citādi. Pārkāpējus fiksē videoierakstā.
Braucam Kokneses virzienā. Saku: “Jūs taču zināt, ka vadītāji, mirkšķinot ar gaismām, pārējos pabrīdina — uz ceļa ir policija.” “Jā,” nosaka R. Pētersons un skaidro, ka, braucot trafarētajā automašīnā, pārkāpēju uz ceļa ir mazāk. Viņš privātajā automašīnā nekad tā nedarot, lai no soda neizvairītos autovadītāji reibumā. Otrkārt, pamirkšķinot kriminālpārkāpējiem, kas brauc ar zagtu automašīnu vai ved kontrabandas preces, ir iespēja aizbēgt no policijas pa citu ceļu. “Nekur citur Eiropā nemirkšķina, mums vēl ir padomju domāšana — pamirkšķināšu savējam, lai netrāpās,” skaidro inspektors. Vai policists nav savējais? R. Pētersons uz šo jautājumu atbild apstiprinoši, ka tā vienmēr bijis. “Strādājam ar represīvajām metodēm, jāpiemēro sods, neviens nav priecīgs.” Piemēram, Bebros ir daži jaunieši, kuri uzskata, ka braukt bez apliecības un alkohola reibumā, driftēt un avarēt ir norma. Kad atbrauc policija, jaunieši met ar akmeņiem, rāda nepieklājīgus žestus. Lielākā sabiedrības daļa esot likumpārkāpēju pusē, agresīvi noskaņota pret policiju. “Mūs tur uztver kā ienaidniekus, bloķē ceļus,” papildina A. Dārziņš. “Ja tāds likumpārkāpums notiktu Aizkrauklē, esmu pārliecināts, ka iedzīvotāji būtu policijas pusē,” spriež R. Pētersons. Cīņa ar likumpārkāpējiem šajā pagastā nu esot mazāka, jo visu “pa vietām saliek” dabīgā atlase, bet tukša vieta dzīvē nekad nepaliek — nosaka policists.
Pirmais pārkāpējs — Polijas pilsonis
“Ir viens,” saka inspektors, kad radars fiksē ātruma pārkāpēju. Automašīnai ir Polijas numurzīme, un R. Pētersons pajoko, ka nu ies runāt poliski. Tomēr darbā policisti pārsvarā izmanto trīs valodas: dzimto, angļu un krievu vai žestus, ja jārunā ar kurlmēmiem cilvēkiem. Inspektors drīz vien atgriežas, licis autovadītājam pabraukt uz priekšu, jo tā ir bīstama vieta stāvēšanai. Datu pārbaude un protokola rakstīšana ir ilga. Saku, ja tik ilgi jāraksta papīri, tad pēc tam pieķertajam nāksies atkal uzņemt ātrumu, lai nenokavētu saplānotos darbus. “Ja viņš pārkāps atkārtoti, notvers citi kolēģi,” uz manu repliku atbild R. Pētersons un skaidro, ka “papīru rakstīšana” gadījumos, kad spēkrats nav reģistrēts Latvijā, ir ilgāka, protokolā jāraksta tāda informācija kā, piemēram, auto šasijas numurs un cita. Par cik kilometriem viņš pārsniedza ātrumu? “Ja precīzi, tad precīzi”. “Rullēdams” atpakaļ videoierakstu, A. Dārziņš teic: “118 km/h.” Noskatāmies ierakstu, kurā fiksēts pārkāpums. Ieraugot policijas automašīnu, transportlīdzekļa ātrums strauji samazinās, pārkāpums tomēr fiksēts. Apturētās automašīnas vadītājs nav dzirdējis par ātruma kontroles maratonu, brīdināts, ka policija uz ceļa dežūrē pastiprinātā režīmā, apsola tālāk braukt godīgi.
Atzīt savu vainu ir pieauguša cilvēka atbildīga rīcība, domā R. Pētersons, atbildot uz jautājumu, vai bieži gadās, ka cilvēks liedzas — likumu nav pārkāpis — , lai arī “pierādījumi ir galdā”. “Viss atkarīgs no cilvēka,” piebilst A. Dārziņš un skaidro, ka šādi gadījumi tomēr ir. Tas policistiem nozīmē “lielus papīra darbus”. Daudzi ātruma pārkāpēji to zina, tāpēc izmanto, lai pakaitinātu likumsargus — domā inspektori.
R. Pētersons lielāko ātruma pārsniedzēju apstādinājis neilgi pēc Lieldienām. Autovadītājs traucies ar ātrumu 183 km/h. Katram, kurš pārsniedz ātrumu, vienmēr savi iemesli — skaidro inspektors un stāsta, ka dažiem nav grūti samaksāt piemēroto sodu, jo nauda nav šķērslis. Piemēram, Lieldienu ātruma “rekordistam” bravūrīgums noplacis, nevis kad policisti apstādināja par ātruma pārsniegšanu, bet gan, kad aizturēja par kukuļdošanu. “Zemgales reģionā kukuļņēmēju nav!” saka R. Pētersons.
Netic, ka ātri braucis
“Nākamais!” pārkāpēju piefiksē R. Pētersons. Apturētais students no Daugavpils netic, ka pārkāpis ceļu satiksmes noteikumus. “Vai radars precīzi rāda?” krieviski jautā puisis. “Protams!” nosaka A. Dārziņš un parāda lietiskos pierādījumus. “B***, dīvaini!” nosaka puisis un stāsta, ka braucis kārtīgi, ievērojot noteikumus. “Tā pat nav mana mašīna, drauga. Iespējams, vaina riepās, kas ir lielākas nekā oriģinālās…” viņš pats skaidro. Spidometrs skaita riteņa apgriezienus, ja lielāks riepu augstums, attiecīgi lielāks apgriezienu diametrs, un reālais ātrums līdz ar to ir lielāks. Lūk, rezultāts! Puisis pēkšņi no krievu valodas pāriet uz latviešu un prasa: “Kas būs?” “Kas būs?! Būs 20 eiro!” nosaka A. Dārziņš. “Vai nevar brīdinājumu?” jautā vadītājs. “Decembrī jums tāds jau bija, nelabojāties! Cik var brīdināt?” Puisim argumentu vairs nav, un viņš iet pie savas automašīnas uzsmēķēt. “Re, nervozē,” saku policistiem. “Nu ja, ka nervozē, žurnāliste līdzi,” norādot par iespējamo “slavas” ceļu, iesmejas viens no policistiem. Izrādās, visi apturētie autovadītāji uzreiz tiek brīdināti, ka reidā ir līdzi žurnāliste. Tas nepieciešams, lai nedomā, ka kāds no policistiem savu sievu līdzi vizina — paskaidro inspektors R. Pētersons, norādot, ka pārpratumu par policistiem un viņu rīcību sabiedrībā ir daudz.
Dažkārt sirmi mati
Braucam tālāk. Runājam par smagām avārijām, kad uz ceļa ieraugām sabrauktu vāveri. “Re, kādam īsā diena. Otrpus riekstu atrada, izrēķināja: ja auto brauc ar 90 km/h, var skriet pāri, paspēs. Bet, re, nepaspēja, jo kāds ātrumu neievēroja,” izmantojot situāciju, par ceļa likumiem pajoko viens no inspektoriem un stāsta, ka ir vēl kāda svarīga lieta, kas jāņem vērā uz ceļa. Viņš lūdz to pieminēt rakstā, proti, bez vajadzības nebraukt ar mazāku ātrumu. Iekļaušanās vienotā ceļa satiksmes plūsmā ir ļoti svarīga, jo, braucot ar mazāku ātrumu, radītas liekas stresa situācijas uz ceļa. Lēnāka braukšana ir pat bīstamāka par ātru.
Uz ceļa kravas mašīna, kura apstājusies ne īpaši pārredzamā ceļa posmā, avārijas signāls deg, bet zīme nav izlikta. R. Pētersons izkāpj aprunāties ar šoferi. Izrādās, tehniskas ķibeles, savukārt autovadītājs sola atrast piemērotāku stāvēšanas vietu.
Nākamais pārkāpējs ir kāds kungs, kurš zinājis par ātruma maratona akciju, bet “Staburagam” saka tā: “Nu, paskatieties uz šo ceļu. Labs!” Nevaru nepiekrist — taisns, pārredzams. “Pa to varētu braukt ātrāk nekā 90 km/h. Auto man arī labs,” un arī tam nevaru nepiekrist — 2015. gada izlaiduma VW TOUAREG, bet tomēr iebilstu, ka uz šī ceļa (Tīnūži — Koknese) notiek daudz traģisku avāriju. Vīrietis man piekrīt un stāsta par saviem novērojumiem: “Ir daudz pārgalvīgu braucēju. Dažkārt sirmi mati no tā, kas notiek uz ceļa, bet, lai arī ātrumu mēdzu pārsniegt, nekad neesmu rīkojies muļķīgi, piemēram, apdzinis vietās, kur nedrīkst. Ikdienā braucu ne tikai ar automašīnu, bet arī ar motociklu. Tas ir vēl bīstamāks pasākums nekā braukšana pa šo šoseju. Šis man ir pirmais pārkāpums, avāriju nav bijis.”
“Tagad būsiet slavens!” pajoko R. Pētersons, piebilzdams, ka “par to jāmaksā,” un izsniedz pārkāpuma protokolu. Šoferis joku saprot, sniedz roku inspektoram: “Laimīgu ceļu!”
***
Ir pulksten četri pēcpusdienā. Inspektori vēl nav pusdienojuši, jo bijis saspringts dienas grafiks. No rīta jau pabijuši ātruma kontroles reidā, noformēti trīs protokoli, tad nokārtots tests tuvcīņā, un neilgi pēc vieniem reids kopā ar mani. Viņu darbs turpinās, bet es savu ekspedīciju beidzu. Vēlāk lasu ziņas, ka lielākais ātruma pārkāpējs Zemgales reģionā aizturēts Salas novadā, kur kāds 1992. gadā dzimis vīrietis vadīja transportlīdzekli Audi 100 ar ātrumu 162 kilometri stundā. Pie tam šis braucējs bija bez autovadītāja apliecības un 3,18 promiļu reibumā! ◆
