Pagājusī nedēļa daudz neatšķīrās no jebkuras darba nedēļas. Kā allaž, tajā bija daudz pozitīvā. Citādāk nemaz nevar būt, ja jāstrādā ar tik jaukiem bērniem, kādi ir Sunākstē. Paklausīgi, aktīvi, darboties griboši. Kopā ar viņiem nedēļas dienas aiziet nemanot, un reizēm šķiet, ka netieku laikam līdzi — tikko bija pirmdiena, skat, jau piektdiena!
Sunākstē esmu ienācēja, pārcēlāmies šurp no Jūrmalas. Piecu gadu garumā krustu šķērsu izbraukājām Latviju, līdz atradām šo vietu. Te ātri iedzīvojos, esmu ļoti laimīga, un tagad šķiet, ka būtu te pavadījusi visu mūžu. Pilsētā dzīvojot, visu laiku bija sajūta, ka nedzīvoju, bet skrienu kā vāvere ritenī. Mājas, darbs, sabiedriskā dzīve skolā, tolaik strādāju par angļu valodas skolotāju Jūrmalas Pumpuru vidusskolā. Biju no tā visa nogurusi, un, pārceļoties uz laukiem, šķita, ka algotu darbu vairs nestrādāšu. Drīz man saistībā ar kādu projektu piedāvāja vadīt angļu valodas nodarbības tepat Sunākstē, tad darbu dienas centrā. Varbūt ir lietas, ko es protu labāk, teiksim, mācīt angļu valodu, taču šis darbs ir ļoti aizraujošs un daudzpusīgs. Daudz ko neprotu, piemēram, zīmēt, taču tagad to daru, jo vajag. Ja pirms diviem gadiem kāds man būtu teicis, ka zināšu visus pagasta bērnus, neticētu. Taču tagad katram zinu vārdu un uzvārdu, un mēs labi saprotamies, kaut vienmēr neesmu balta un pūkaina. Ja vajag, arī sarāju. Katram gadās kļūdīties, taču visu izrunājam, noliekam maliņā un dzīvojam tālāk. Bez apvainošanās un nesmukām lietām.
Dienas centrā Sunākstē ik nedēļu ir iespēja mācīties un darboties arī pieaugušajiem — martā kopā apguvām pīšanu ar klūgām, tagad pērļojam, kopā vingrojam, nodarbības vada Aija Vītola no Aizkraukles. Šonedēļ pie mums viesosies stiliste Ligita Prodniece no Rīgas. Esmu ļoti priecīga, ka tagad pieaugušajiem varu mācīt arī angļu valodu, uz papildu nodarbībām nāk arī 9. klases audzēkņi. Aktīvākie sunākstieši gan vingro, gan pērļo, gan dzied un dejo, bet ir arī kūtrāka sabiedrības daļa, kurus nesaprotu, kā uzrunāt un iesaistīt. Neesmu vēl atradusi atslēgu, ar kuru atslēgt visu sunākstiešu sirdis, kaut ļoti to gribētos.
Ieklausījos, kas aktuāls masu medijos, un kļuva skumji. Atkal jau sliktās ziņas: kaut kas nozagts, kaut kas izsaimniekots. Pat Valsts ieņēmumu dienestā. Nu, bēdīgi… Aizdomājos: vai tiešām toreiz, deviņdesmito gadu sākumā, mums visiem bija jāstājas rindā, jāiet uz barikādēm un jācīnās par brīvu Latviju, ja tagad, pēc 25 gadiem, mēs aizvien nesaprotam, ko mēs darām, no kā zogam? Piesavināmies to, kas pieder visai tautai.
Ja katrs cilvēks savu darbu darītu godprātīgi, ar tīru sirdsapziņu, tad nebūtu visu to nesmukumu, kas patlaban notiek. Cilvēkiem pazudusi mēra izjūta, robežas. Cik daudz mums patiesībā vajag? Lai vari dzīvot sakārtotā vidē, kaut kur aizceļot. Labi, man ir villa, bet kāpēc man vajag desmit? Ir grezns auto, labāks kā kaimiņam, bet ko iesākt ar pieciem tādiem? To es līdz galam nesaprotu…
Domāju: ja es loterijā vinnētu miljonu, ko ar to iesāktu? Pabeigtu remontu savā mājā. Padalītos ar radiem, draugiem, kaimiņiem. Un uzceltu tādu pansionātu, kur vientuļiem cilvēkiem būtu augstākās klases medicīniskā aprūpe, gaišas un modernas telpas. Kā rāda filmās.
Skatos uz bērniem un domāju — viņi ir tik godīgi, atvērti, un jau katrs pirmklasnieks saprot, kas ir labi un kas slikti, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Ja man ir divas končas, vienu iedošu draugam — pavisam elementāri. Varbūt pārāk idealizēju, taču man šķiet, ka šobrīd lielai daļai pieaugušo vajadzētu sakārtot vērtības sevī. Pamācīties sirdsapziņu un pievērsties īstām bagātībām. Ģimenei, kas ir vērtību vērtība, un tad arī citām lietām, pie kurām katram vajadzētu turēties.
Mani satrauc arī situācija veselības aprūpē. Ja rodas veselības problēmas, piemēram, ilgstoši sāp galva, prātīgi būtu doties pie ārsta un nekavējoties pārbaudīties. Taču reāli to nemaz tik vienkārši nevari izdarīt — pāris mēnešu rindā pie speciālista, vēl tikpat izmeklējumiem. Kamēr nav akūta vaina un nenokļūsti slimnīcā, vienkārši ciet. Cita risinājuma nav.
Arī mums Sunākstē ikdienā ir tikai viena feldšere, ģimenes ārste atbrauc vienu reizi nedēļā uz četrām stundām. Tas viss pagastā, kur apmēram puse iedzīvotāju ir pensionāri, skolā mācās 48 bērni. Ja nu pēkšņi kas notiek? Feldšere Astras kundze mums ir fantastiska, nekad neatsaka palīdzību, bet viņa viena nevar uzņemties atbildību par visu pagastu.
Varētu vēl turpināt un “uzsprāgt” par izglītības sistēmu, taču negribas tik daudz runāt par slikto. Tas nu gan jāatzīst: 25 gadi brīvā Latvijā ir pagājuši, bet mums izglītība aizvien ir tur, kur tā ir, ģimeņu lietas ir tur, kur tās ir… Vai tiešām mēs paši savā valstī neko neprotam sakārtot tādā līmenī, kā visam būtu normāli jādarbojas?
Varbūt pārāk cenšos distancēties no negācijām un vairāk uztvert pozitīvo, bet šķiet, ka pagājušajā nedēļā nekas ļoti slikts nav noticis. Parasti no rītiem skatos “Rīta Panorāmu”, tur studijā aicina māksliniekus, mūziķus, viņi padzied, pajoko. Līdz ar to arī mana diena sākas uz gaišas nots.
Neraugoties uz nemīlīgajiem laika apstākļiem, nedēļas nogalē iedvesmojoša bija arī Lielā talka. Sestdien sunākstieši sakopa Mazsunākstes ezera peldvietu. Mēs savukārt talkojām mājās ar pilsētas ciemiņiem.
Paskaties apkārt un saproti — skaistais ir visur. Piemēram, ir pavasaris. Pamazām sākas dārza darbi, un atkal esmu gatava sēt un stādīt. Siltumnīcā jau aug redīsi, pagalms sakopts, arī daži jauni krūmi jau iestādīti. Tā mēs te dzīvojam. Labi dzīvojam!
