Aiviekstieti Ņinu Voitjuli citi zina kā cilvēku, pie kura vērsties, ja sasirdzis kāds dzīvnieks. Viņas padoms palīdzējis ne vienam vien mājas mīlulim. Veterinārijai Ņina palikusi uzticīga visu mūžu. Šajās dienās aiviekstiete svinēs 60 gadu jubileju.
Ar dzīvniekiem ir citādāk
Ņinas dzimtā vieta ir Krievijā, Kaļiņingradā. Tur arī pabeigts veterinārais tehnikums, bet strādājusi savā profesijā par veterināro mediķi Ņina jau Latvijā.
— Kad mācījos, Kaļiņingradā dienēja mans vīrs, tā iepazināmies. Pēc dienesta devos viņam līdzi uz Latviju. Jaunībā jau visas robežas šķiet vaļā, un braucām, kurp sirds aicināja. Pirmā darbavieta Latvijā man bija padomju saimniecība “Pļaviņas”, kur par veterinārfeldšeri nostrādāju ilgus gadus. Laiki mainījās, un vajadzēja nokārtot licenci veterinārmedicīnas pakalpojumiem, ko arī izdarīju, — saka Ņina.
Kāpēc jauno meiteni savulaik ieinteresēja veterinārija, Ņina tā īsti vairs neatceras. Dzīvnieki patikuši, un šī profesija šķita vispiemērotākā. Savulaik domājusi par mediķes profesiju, tomēr visu mūžu nav pārvarējusi nepatiku, redzot cilvēku asinis. Ar dzīvniekiem ir citādāk.
Katrs jāsamīļo
Aiviekstiete atzīst, ka strādāt veterinārmedicīnā ir fiziski grūti, šis darbs vairāk piemērots vīriešiem. Īpaši, ja jāaprūpē lielāki dzīvnieki. Daudzas reizes bijusi vēlme vairs nestrādāt šo darbu, bet nekad tā arī nav iznācis īstenot šo nodomu, jo cilvēki nāk un lūdz palīdzēt mājdzīvniekiem. Tā viņai joprojām ir sava neliela veterinārā privātprakse.
— Pēdējos gados daudz kas mainījies. Govju un citu liellopu apkārtnē tikpat kā vairs nav. Atceros, ka pašiem savulaik bija pilna kūts lopu. Tagad šo ēku pārbūvējam par dzīvojamo ēku. Suns, kaķis mums ir, un ar to pietiek, — saka Ņina Voitjule.
Paralēli privātpraksei viņa jau ilgus gadus strādā par pārdevēju zooveikalā Pļaviņās, lielveikala “top!” telpās. Pircēji novērtējuši, ka viņus konsultē zinošs speciālists un mājas mīluļiem iesaka piemērotāko. Ņina atzīst — lai cik kuram ir liela rocība, saviem dzīvniekiem cilvēki grib labāko.
Arī par veikalā nopērkamajiem dzīvniekiem Ņina pamatīgi pastāsta. Pirms vairākiem gadiem Ņinas mīlule veikalā bija maza degu pelīte, kura labprāt ļāvās glāstiem. Kad savā ģimenē piekritām bērna lūgumam pēc mājdzīvnieka, mazais degu pārcēlās uz mūsu mājām. Nu jau mājdzīvnieciņš ir labākos medību laukos, bet zooveikals ir vieta, kur bērniem ik pa laikam patīk ieiet un kaut ar acīm samīļot dzīvnieciņus.
Vispirms pasmaržo
Ņina atzīst, ka pēdējie gadi dzīvē pagājuši tik strauji, ka daudzus notikumus pat nevar atcerēties. Ir, protams, ieceres, ko gribētu īstenot nākotnē, tomēr Ņina ir reāliste un atzīst, ka tik lielu sapņu kā jaunībā vairs nav. Tagad visu vairāk izsver prāts — vai ir iespējas un varēs atļauties. Vairāk jādzīvo šodienai. Tā ir arī ar jubilejām. Krietni senāk tās svinētas ar vērienu, tagad svētki ir klusāki. Gaidītākie ciemiņi ir bērni ar savām ģimenēm. Vecākā meita Irīna dzīvo Salaspilī, otra meita Oksana — Pļaviņās, bet Dmitrijs — vecāku mājās. Vecvecākiem ir četri mazbērni un vecākajam jau 17 gadu. Dzimšanas dienu viņš svin neilgi pirms vecmāmiņas jubilejas.
— Horoskopa zīmes mums ir līdzās, tāpēc abos vērojamas līdzīgas iezīmes. Arī izskatā mums ir kas kopīgs. Abi lietas vispirms uztveram ar smaržu, un šī maņa mums abiem ļoti izteikta — ko ņemam rokā, uzreiz liekam pie deguna. Vispār horoskopos mana zīme raksturota precīzi — esmu klasisks Vērsis. Viss atbilst, kā rakstīts, — saka aiviekstiete.
Pavasaris un vasara allaž ir steidzīga ar saviem darbiem, tāpēc rokdarbus cilvēki bieži vien šajā laikā noliek maliņā. Ņinai gan grozs ar dzijas kamoliem un adāmadatām allaž ir pie rokas. Viņai nepatīk sēdēt dīkā, arī skatoties televizoru. Tad viņa ņem rokās adāmadatas, un tā vaļasbrīžos tapuši daudzi adījumi. Pēdējā laikā viņa iecienījusi darināt čības. Dažādo krāsu siltie istabas apavi iepriecina visus, kuriem tie dāvināti. ◆
