(12. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
136. diena
Iebraucam Lapasā, Bolīvijā, diezgan vēlu, meklējam, kur palikt, un veiksmīgi arī atrodam lētu vietiņu. Sastrēgumi pilsētā milzīgi, arī dienā. Iela jāšķērso, kā izdodas, un visi brauc, kā grib. Lapasa nav oficiālā Bolīvijas galvaspilsēta, īstā ir Sukre, taču šo uzskata par politiski administratīvo galvaspilsētu, un tāpēc tai arī tituls — augstāk esošā galvaspilsēta pasaulē. Šī ir pilsēta, kurā ir visvairāk iezemiešu, un tajā pašā laikā tā ir viskosmopolītiskākā pilsēta Bolīvijā. Te ir arī pasaules augstākā lidosta.
Apskatām tirgus, un tādu te ir daudz. Slavenākais no tiem — Raganu tirgus, kur var iegādāties visādas smērītes, zālītes, dzērienus, vīraku, talismanus un tamlīdzīgas lietas. Te ir arī ēdienu tirgus, pārdod apģērbu un sadzīves preces. Tirgus apgabals patiesi ir liels, un ielās nav brīvu laukumiņu. Mūs arī brīdina uzmanīties no zaglēniem, tādu esot daudz. Tepat arī pusdienojam. Tirgus, kur gatavo pusdienas, veidots no konteineriem, un katrā ir maza ēstuvīte, tāds kā kambarītis pieciem viesiem. Tad atrodam gaisa metro un, braucot tajā, apskatām pilsētu no augšas. Visi jumti mājām sarkani. Un kalni un lejas vien. Šeit ir garākā un augstākā gaisa metro sistēma pasaulē.
Grūtākais ir tas, ka te nav ielu, kas vestu taisni, vien kāpj augšā vai ved lejā.
Dodamies uz Mēness ieleju, kas atrodas desmit kilometru no pilsētas. Senāk te bija mālu kalni, kur lietus dēļ izveidojušies stalagmīti. Vakarā apskatām “biezo” rajonu, kas izskatās pavisam citādāk nekā trakais un aktīvais tirgus.
137. diena
Mums jāiet uz busiņu, kas ved uz Tivanaku. Bet ielas cilvēku pilnas — svētdiena ir tirgus diena, un visi gatavojas gājienam. Brauciens ir ilgs, jo satiksme pamatīga.
Tomēr tiekam līdz Tivanaku, kas ir galvenais arheoloģiskais objekts Bolīvijā un viens no svarīgākajiem visā Andu kultūrā. Tas ir masīvs ceremoniāls apgabals, kas uzcelts pirms vairāk nekā 1000 gadiem no vairāk nekā 25 tonnas smagiem akmeņiem. Tā ir mistika, kā tas bija iespējams tajā laikā.
Nokļūstot Tivanaku, neesam priecīgi, jo ciematiņš sastāv no dažām māla mājelēm, centriņa un drupām. Tām, kuras vēlējāmies redzēt. Bet diemžēl ieeja ir padsmit eiro katram. Apskatām visu no tālienes, jo nedomājam, kas tas ir naudas vērts. Stundu pavadām miniciematiņā un dodamies atpakaļ.
Esam atpakaļ trakajā Lapasas satiksmē. Pa priekšā braucošās mašīnas logu parādās ierocis, un mēs sabīstamies, jo nevar zināt, ko no šīs valsts sagaidīt. Taču izrādās, ka bērnam rokās diezgan reāla izskata mantiņa. Vecāki nav īsti prātīgi.
Izbaudām karnevālu. Cilvēki ir ļoti draudzīgi, vēlas ar mums iepazīties. Interesanti, ka dzerot daļa alus vai cita dzēriena jāizlej zemē. Zeme ir pirmā, kas nogaršo un izbauda visu labo. Tāpēc te neesot dabas katastrofu.
Vakarā ar autobusu dodamies uz Potosi.
146. diena
Esam Čīlē. Šodien ceļošanas diena. Kā divām lielām blakusesošām pilsētām gadās, tās saplūdušas kopā. Nevaram stopēt, jo iznāk, ka jāiet cauri divām pilsētām, tomēr dažus kilometrus izdodas pabraukt, bet vēl dažus ejam kājām. Līdz mūsu galamērķim Vinja del Marai esot jābrauc kādas divas stundas. Mums gan liekas, ka vairāk, jo kartē viss izskatās lielāks. Tiešām — beigās kopā kādas sešas stundas. Dzirdējām, ka tur esot vīna festivāls. Pilsētā visos krustojumos jaunieši pelna naudu ar žonglēšanu. Jautājam, vai arī mēs tā varam? Mums skaidro, ka te visas vietas ir sadalītas un pašdarbnieki varot dabūt kārtīgu mācību. Vēlāk noskaidrojam, ka tas, ko domājām par vīna festivālu, patiesībā ir Vinja festivāls. Pilsētas svētki, un nekāda vīna tur nav, vien Enrikes Iglesiasa koncerts par bargu naudu.
Vinja del Mara ir liela, sakārtota tūristu pilsēta. Dārga un glauna, cilvēks pie cilvēka, pilns ar tūristiem kā Jūrmalā, tikai vēl dārgāk. Pastaigājamies, taču te nav, kur palikt. Pludmales pilnas ar tūristiem un apsargiem, hotelīši maksā vairāk par mūsu divu mēnešu budžetu. Ejam uz mūsu nākamo pieturvietu — Valparaiso. Tā esot bohēmiska lētākā piekrastes pilsēta.
Atrodam lētu hotelīti rītdienai, bet šodien vēl paliekam teltī pludmalē. Atnāk apsargs, viņam nav iebildumu, ka paliekam pa nakti pludmalē, viņš vēl parāda labāko vietiņu. Viss ir lieliski, un Laines pirmo dzimšanas dienas stundu sagaidām ar “roltonu”.
149. diena
Dodamies ar stopiem uz mazu ciematiņu — Santakrusu. Ar četrām mašīnām tiekam galā. Brīnāmies, ka šoferīši, uzzinājuši, no kuras valsts esam, uzreiz saka, ka dzirdējuši — tur esot visskaistākās meitenes. Uzzinām, ka parkā, kuru plānojam apmeklēt, dienā ielaižot tikai astoņus cilvēkus. Drošības nolūkos, jo citādi viņi tiekot apzagti vai paši nolaupīti. Bet tālāk par Santakrusu mēs šodien nebrauksim.
Te audzē ļoti daudz vīnogu — eksportam un vīnam. Glītās — eksportam, saldās — vīnam. Apkārt ciematiņam ir ļoti daudz vīna darītavu. Gribam nogaršot vīnu, tāpēc aizbraucam ar autiņu septiņus kilometrus līdz vīna darītavai. Degustācija vienam cilvēkam maksā 20 eiro — var nogaršot septiņas vīna šķirnes. Par šo naudu var nopirkt sešas pudeles vīna un ne tā sliktākā. Tāpēc atsakāmies un visus septiņus kilometrus kājām ejam atpakaļ. Skaistākais, ko redzam, — vīna lauki apkārt.
Nakti pavadām teltī. Labi, ka ir tādi benzīntanki kā “Copec”, kur ir dušas un ļauj palikt uz vietas. Iedzeram savu “Merlotiņu” — īstu, labu un lētu. Čīlē viss ir kārtīgiem, naudīgiem tūristiem. Mēs labāk “pa savam”.
153. diena
Esam Argentīnā. Šodien ar trim mašīnītēm tiekam līdz Sanluisai. Ceļā uzzinām daudz jauna. Visi trīs šoferīši 260 kilometru garajā ceļā stāsta, ka argentīnieši, kas dzīvo Buenosairesā, esot iedomīgi un uz citiem skatās no augšas.
Valsts nosaukums Argentīna esot cēlies no sudraba latīniskā nosaukuma Argentum, jo eiropieši senāk domāja, ka šī valsts ir pilna sudraba raktuvēm. 1913. gadā Argentīna bija 10. bagātākā valsts pasaulē!
Uz ceļa ir daudz dažādu pārbaužu. Izrādās, pirms trijām dienām uz šī ceļa atrastas divas mirušas ceļotājas no Ekvadoras. Ceļojušas ar somām tāpat kā mēs. Arī stopējušas, bet neviens nezina, kas noticis. Pārbauda arī augļu transportēšanu, jo insektu dēļ te no viena reģiona uz otru nedrīkst pārvest nevienu augli.
Beigās nokļūstam Sanluisā — nelielā pilsētiņā, kur domājam atpūsties. Apskatām parkus un katedrāles. Tā kā labu laiku jau ceļojam, pienācis laiks potēties. Slimnīcā noskaidrojam, ka to var izdarīt nākamajā dienā. Ceram, ka mums viss izdosies, jo īsti nepaļaujamies uz tik eksotiskiem ārstiem. Veikalā pētām, kas nopērkams, un esam vīlušies. Atrodam “roltonus” par diviem eiro, kas nolikti plauktā pie eksotiskajiem ķīniešu ēdieniem. Visi konservi te bez attaisāmajiem vāciņiem, bet mums nav attaisāmā. Pie tam no vieniem līdz pieciem viss apstājas — veikali slēgti, un neviena cilvēka! Īsta siesta. Interesanta tā Argentīna.
Rīt mēģināsim stopēt, lai beidzot nokļūtu līdz Kordovai.
(Turpmāk vēl.)
