(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 15. aprīļa numurā.)
Vietalvas “Skriņu” saimniece
Andreja Jankava vecāku bažas par izsmalcinātās vedeklas spējām strādāt un saimniekot lauku sētā izrādījās nepamatotas. Jankavu ģimenes draudzene rakstniece Emīlija Prūsa par to sniedz spilgtu liecību: “Karolīna ieveda “Skriņos” savu kārtību: dēstīja lielu dārzu, pārveidoja laidaru, ierīkoja parku. Vietalvā tas bija kas nedzirdēts: zemnieku sētā pūrvietām liels [augļu un ogu] dārzs un vēl parks turklāt! Pāris gados zemnieku māja kļuvusi līdzīga muižai. (..) [Karolīna] kļuva priekšzīmīga saimniece: cēlās agri, apgūlās pēdējā. Kārtība bija laidarā, ratnīcā, pagrabā un šķūņos. Dzīvoklis spodrs kā svētdienā. Karolīna turēja kārtībā ne vien māju, bet arī tīrumus. Sēja notika kā labam saimniekam.” Strādādama par mājskolotāju Krievijā, Karolīna bija redzējusi dažādus bagāto un inteliģento krievu namus un centās jaunajā “Skriņu” mājā “atdarināt kaut mazu daļiņu greznības: savāca gaumīgus ofortus un gleznas, glīti ierāmēja un piekāra zālē, kuru viens viesis bija nosaucis par madame Karolīnas salonu. Tumši sarkanās tapetes un plīša mēbeles tādā pašā krāsā deva šai telpai īpašu noskaņu. Gaumīgi sakārtoti ziedi vāzēs liecināja par Karolīnas prasmi no trūcīga materiāla iztaisīt skaistu stūrīti.” (Citāti no
E. Prūsas romāna “Gaismu sauca, gaisma ausa…”, Rīga: Atēna, 2000-165., 198. lpp.)
Karolīna arī aktīvi darbojās Vietalvas sabiedriskajā dzīvē, bija Labdarības biedrības dāmu komitejas locekle un publicējās latviešu laikrakstos par izglītības, sieviešu dzīves un tiesību tēmām. Neatkarīgās Latvijas valdība viņas devumu sabiedrības labā novērtēja, apbalvojot ar Atzinības krustu.
Karolīna Jankava dāvāja Andre-jam cerētos mantiniekus: no 1890. līdz 1895. gadam piedzima trīs dēli — Haralds, Pēteris Pāvuls un Visvaldis. Vidējais dēls nomira pāragri vēl jaunībā — bēgļu gaitās Krievijā Pirmā pasaules kara laikā, bet Haralds un Visvaldis, ieguvuši lielisku izglītību, neatkarīgās Latvijas laikā strādāja labās vietās. Haralds 30. gadu otrajā pusē bija Latvijas dzelzceļa Mašīnu un materiālu direkcijas inženieris, viņš arī daudz rakstīja par sportu un slēpošanu Latvijas presē.
Visvaldis darbojās žurnālistikā, literatūrā un ārpolitikā. 30. gadu sākumā Visvaldis bija LETA redaktors, bet vēlāk pārgāja darbā LR Ārlietu ministrijā un strādāja par Preses nodaļas I šķiras sekretāru. Par varonību Brīvības cīņās viņu apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni.
Jankavu ģimenes bojāeja
Otrais pasaules karš, padomju okupācija un komunistu represijas iznīcināja vai izpostīja daudzas latviešu ģimenes. Jankavu ģimene saņēma liktenīgu triecienu — divu gadu laikā aizgāja bojā visi četri Jankavi (neskaitot Visvalža sievu aktrisi Liju Gailīti un viņu bērnus, kuri pēc Otrā pasaules kara emigrēja uz Austrāliju). Pirmā aizgāja Karolīna — neizturēja dzīves smagumu un dzirdētās runas un pašas ļaunās priekšnojautas par padomju okupantu represijām jau 1940. gada vasarā. 9. septembrī Karolīna iedzēra indi un pēc piecām bezsamaņas dienām, 14. septembrī, nomira. Kā raksta Emīlija Prūsa, “vietalvieši pavadīja Karolīnu Jankavu ar godu. Dziedāja koris. Senais Vietalvas karogs trīs reizes noliecās pār tautas atmodas laikmeta darbinieces kapu”.
Karolīnas ļaunās priekšnojautas piepildījās — 1940. gada 27. septembrī čeka arestēja Haraldu Jankavu, apsūdzot par pretpadomju aģitāciju. Pēdējās arhīvu ziņas par Karolīnas un Andreja vecāko dēlu liecina, ka NKVD Sevišķā apspriede 1942. gada 11. februārī Haraldu notiesāja uz 10 gadiem cietumā, un vairāk nekādu ziņu par viņu nav, bet tāpat ir skaidrs, ka Haralds gāja bojā komunistu gulagā.
Visvaldis Jankavs Baigajā gadā strādāja par tulku Zemkopības tautas komisariātā un darbojās nacionālās pretestības kustībā, kura izplatīja proklamācijas, kurās informēja tautu par komunistiskā režīma būtību, aicinot sabotēt padomju iestāžu darbību un izvairīties no komunistiskajām represijām. Čekisti Visvaldi arestēja 1941. gada 28. martā, un nākamās — un tās ir arī pēdējās — ziņas par viņu ir tādas, ka 1942. gada 22. aprīlī Visvaldis Jankavs Astrahaņas cietumā Krievijas dienvidos ir notiesāts ar 10 gadiem ieslodzījuma soda nometnēs. Abu brāļu precīzi nāves dati un kapavietas nav zināmas.
Andrejs Jankavs, traģisko zaudējumu un dzīves rūgtuma mākts, arī vairs ilgi nedzīvoja. Kaut vācu laikā atjaunotās Vietalvas labdarības biedrības pasākumus viņš apmeklēja un sirmgalvja prāta gaišums un gara možums nebija zudis, tomēr “Skriņu” tukšums un klusums viņu pārāk nomāca. 1942. gada 23. martā baltais “Skriņu” tēvs aizgāja mūžībā.
2003. gadā Lāčplēša dienā Vietalvas sabiedrība ar labdaru atbalstu uzlika melnā marmora kapu plāksnes Andrejam un Karolīnai Jankaviem viņu atdusas vietās Vietalvas kapos, līdzīgu plāksni arī Haraldam un Visvaldim. Vietalvas “Skriņu” Jankavi ir palikuši gaišā piemiņā Vietalvas apkaimes cilvēkos un Latvijas vēstures publikācijās. ◆
