Pavasaris stādu audzētājiem ir aktīvākais “ražas” laiks, un tāds tas ir arī akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” kokaudzētavām. Cik veiksmīgs tas ir, lielā mērā atkarīgs arī no laika apstākļiem, un labāk, ja siltums iestājas mērenāk — kā šogad.
Stādu audzēšanas tehnoloģijas pēdējā laikā ļoti mainījušās. Lielākoties “Latvijas valsts meži” audzē ietvarstādus, kurus laukā var stādīt no ļoti agra pavasara līdz vēlam rudenim. Cenšamies gan stādus vairāk sagatavot rudenī, lai pavasarī darba būtu mazāk, jo izveidotas labas stādu glabātavas, kur tos izvietot ziemā. Arī kailsakņu stādus no lauka vairāk vācam rudenī. Pateicoties sakārtotajai sistēmai, stādu sezona ir gandrīz visu gadu.
Pavasaris ir laiks, kad cilvēki stāda visvairāk, tāpēc arī kokaudzētavām jābūt tam gatavām. No meža materiāla “Latvijas valsts meži” galvenokārt audzē priedi, egli un bērzu. Latvijā dominē priede, bet pēdējos gados daudz eksportējam egles stādus, pārsvarā uz Zviedriju. Bērza stādu ir tikai desmit procentu, un arī pēc citiem kokiem pieprasījums ir mazāks.
Diemžēl Latvijā koku stādu pieprasījums ir ļoti mainīgs, tāpēc kokaudzētavas cenšas vairāk strādāt ar pasūtījumiem, jo, ja kociņus neizpērk, ir zaudējumi. Tāpat mežu īpašniekiem, kuri plāno gūt projektu atbalstu mežu stādīšanai, vajadzētu laikus padomāt par līgumu ar kokaudzētavu, lai nerastos situācija, ka pavasarī stādu vairs nav. Arī šogad viss jau pārdots.
Savukārt dekoratīvo stādu tirgus ir ļoti saistīts ar ekonomisko situāciju valstī. Krīzes laikā realizācija ļoti būtiski samazinājās, bet tagad katru gadu jūtams palielinājums. Pērn uzņēmums savās desmit pārdošanas vietās pārdeva stādus vismaz par 460 000 eiro. Tas ir daudz. Dekoratīvais stāds nav pirmā nepieciešamības prece, bet mūsu cilvēku mentalitāte ir tāda, ka ik gadu dārzā kaut kas jāiestāda. Latviju dekoratīvo augu ziņā nereti salīdzina ar otru Nīderlandi. To apliecina arī maija sākumā Latvijas Stādu audzētāju biedrības rīkotās stādu parādes Siguldā. Tajās ar savu produkciju piedalās tikai Latvijas stādu audzētāji, ko īpaši kontrolē. Rudenī šis pasākums notiek Bulduros. Līdzīgi tirgi ir arī Jelgavā un Latvijas Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī.
Dārzs ir vieta, kas visu laiku attīstās. Arī Kalsnavas arborētumā ik pa laikam top kas jauns. Priecājamies, ka sadarbībā ar selekcionāru Aldoni Vēriņu izveidots peoniju dārzs, kur vienviet ir ap 240 šķirņu puķu. Tas ir lielākais publiskais peoniju dārzs Latvijā, lai gan ir dārzi, kur vienviet ir pat vairāk šķirņu peoniju. Tāpat kā iepriekš, arī šogad 19. jūnijā Kalsnavā būs tradicionālie Peoniju svētki. Šo dārzu gan sezonā ieteicams apmeklēt trīs reizes, lai redzētu visas puķes ziedam. Iedvesmojoties no tā visa, arī pie manām mājām iestādītas kādas 20 peoniju šķirnes. Neesmu čaklākais dārznieks, bet puķes aug labi. Kalsnavā attīstās arī rododendru stādījumi.
Tuvojas Lielā talka, un uzņēmums “Latvijas valsts meži” ir viens no tās ilgstošajiem atbalstītājiem. Arī Cūkmens jau gatavojas šim notikumam. Man gan nešķiet pieņemami, ka politiķi un valsts vadītāji iet vākt citu piegružoto un to pasniedz kā labo piemēru. Katram pašam aiz sevis viss jāsavāc. Tomēr arī “Latvijas valsts mežiem” vākt citu izmestos atkritumus jau ir ikdiena. Meži kļūst tīrāki, bet tik un tā ik gadu ir simtiem kubikmetru atkritumu. Aprīlī tradicionāli notiek arī Meža dienas, kad uzņēmums katru gadu dod savu ieguldījumu meža atjaunošanā. Šis darbs turpinās visu sezonu, un šogad paredzēts iestādīt 24 miljonus koku.
Viens no maniem vaļaspriekiem, kas vairāk aktivizējas pavasarī, ir fotografēšana. Top dažādas dabas fotogrāfijas, kas pagaidām krājas vien manā personīgajā arhīvā. Pārsteidzoši, ka ik gadu vienu un to pašu var ieraudzīt citā rakursā. Vēl Pļaviņu apkārtnē regulāri cenšos “noķert” ziemeļblāzmu. Pēdējā bija vērojama pagājušā nedēļā, bet daudz iespaidīga varēja redzēt 2. aprīlī. Pavasaros, kad gaismas ir vairāk, saskatīt ziemeļblāzmas gan paliek arvien grūtāk. Tomēr tās nekur nepazūd, jo magnētiskajām vētrām nav sezonas.
Politikai ikdienā neiznāk daudz sekot līdzi, un cenšos nesatraukties par visu dzirdēto. Šos procesus tieši ietekmēt nevaram, bet to darām, dodoties uz vēlēšanām. Maldās tie, kuri domā, ka, neejot uz vēlēšanām, kaut ko panāk. Viņu vietā izvēli izdara citi. Cits jautājums — kas seko pēc tam. Domāju, ka kopumā virziens, uz ko Latvijā virzāmies, tomēr ir pareizs. Skumji, protams, ka to visu aizēno lielāki vai mazāki korupcijas skandāli un citas negodīgas lietas. Par to dzird bieži, un iznāk, ka Latvijā korupcija ir diezgan izplatīta. Kāpēc tā, grūti pateikt. Acīmredzot trīs okupācijas viļņi, kas valsti savulaik skāruši, cilvēkus ir izmainījuši. Nievājošā attieksme pret varu un likumiem pati par sevi neradās. Cilvēki pierada, ka var paņemt to, kas pašam nepieder, un tagad paradumus grūti izmainīt.
Nevar zināt, kā Latviju skars bēgļu vilnis Eiropā un kas notiks, ja tā būs. Lielo imigrāciju pagājušā gadsimta 70. gados Latvija kaut kā pārdzīvoja. Tagadējā situācija ar to gan nav salīdzināma. Vāciju šie procesi ietekmē ļoti būtiski, un vietējie iedzīvotāji pat sāk mainīt savus paradumus — ja agrāk ārdurvis daudzi neslēdza ciet, tad tagad to dara. Nesen biju Vācijā, un kopumā ārpus lielajām pilsētām nejūt šo lielo cilvēku pieplūdumu, bet tādos objektos kā dzelzceļa stacijas viņu ir vairāk. Nedrošības izjūtu tas gan neradīja, bet sabiedrība kopumā ir mainījusies. Vācija jau vēsturiski pieradusi pie cilvēku uzplūdiem, bet Latvijai būtu grūti. Mums gan nav tik vilinošu pabalstu un citu iespēju kā Vācijā, tā ka pagaidām, visticamāk, mums tas nedraud. Tomēr domāju, ka migrantu skaits palielināsies arī Latvijā, un šādā situācijā pašiem jābūt ar savu nostāju. Es neesmu gatavs savā valstī pieņemt citu diktētus noteikumus. Ja citviet pasaulē nevaram rīkoties, kā esam pieraduši savās mājās, arī atbraucējiem jārespektē mūsu valsts kārtība.
