Sarmīte Rode
***
Tik silts ir aprīļa lietus
Kā Purvīša otas pieskāriens,
Pāri tīrumam, kur rudzu dzietus
Vēl nav noglāstījis neviens.
Mātes lakatā ietinies rīts,
Savā ligzdā atgriezies svētelis.
Kā gleznā caurspīdīgs zīds
Silts aprīļa lietus nolijis.
Gina Viegliņa
Votu tērps Zemgalē
Mūsu rakstos, mūsu drānās
Senču dzīves ritējums,
Rudzu maize, graudu birums,
Tautasdziesmu skanējums.
Grezns sapans galvu rotā,
Rūtains audums — tāds kā mūžs,
Katrā rakstā — zemes krāšņums,
Kuras ziedos vēji pūš.
Šajos rakstos — pacietība,
Senču pacietība, spēks,
Mīlestība, labestība,
Dejas solis — ugunsgrēks.
Šodien jaunas, košas krāsas,
Saule votu krellēs mirdz,
Zemgale ir viņu māte,
Kurai atdota ir sirds.
Naula Dzirkale
Var!
Ārsti saka, ka nevar,
Es saku, ka var
Pārvērsties sirds
Par ogli melnu
Un tomēr —
Vēl dzīvot spēt.
Sarmīte Rode
***
Avotā guni iekurt,
Kad vakars zvaigznēs grimst,
Bēdu akmeni noburt,
Kad vējš pie Daugavas rimst.
Vēl iemācīties gribu,
Kā bērzi pavasarī prot
Ar saules dotu uzticību
Šai dzīves krastā salapot.
Anita Liepiņa
***
Iekšējā balss skaļi sauc:
Par daudz tu audz,
Par daudz…
Dārznieks, jau apāvis kājas,
Klejo gar tavu māju,
Šņakstinot milzīgās šķēres,
Svin tavu pazaru bēres.
Tu ciet,
Rokām muti aizspiedis ciet.
Laiks iet.
Brūces vairs nevajag siet.
Bet katru pavasari
Par sevi tu brīnīties vari:
Jo vairāk griež, —
jo kuplāki zari!
Maija Vegnere
***
Es — magone, tu — spurains dadzis,
Vējš mūs ceļa malā blakus sēja.
Ik pa laikam vienam otra vadzī
Pilna esot izturības spēja.
Patīk man pa dzīvi drusku plīvot,
Patīk arī nenopietnai būt.
Cilvēkos tas saucas tikai — dzīvot,
Kamēr sirds vēl dzīvesprieku jūt.
Tu spēj vējam ērkšķus pretī grozīt,
Reizēm mani klusi aizķerot.
Varbūt tā ir īstā pilnā loze,
Ko liktenis mums abiem vēlas dot?
Anita Liepiņa
***
Nepiepildītie sapņi
Parakstu vākšanas kampaņu rīko
Pret mani.
Bezsatura dīkdienībai
Nekad nebūs gana.
Maija Vegnere
***
Es pie Tevis šonakt ciemos eju,
Nezinot, vai mani gaidi vēl.
Doma taču ātrāka par vēju,
Ilgas karstākas par rieta sauli kvēl.
Lietus nedzēš ugunskuru sirdī,
Vēji ogles upē nesametīs.
Ja bez vārdiem mani Tu vēl dzirdi,
Kaut vai sapnī panāc soli pretī.
Satiksimies klusā mēness takā,
Sudrabbaltu staru gaismotā.
Atkal mazu brīdi būsim blakus,
Pirms ir jāatgriežas ikdienā.
Ārija Āre
***
Pavasara dzidrās acīs
Sniega rozes zied,
Tās kā maigas melodijas
Sirdij pieskaras un zied.
Balta, balta ziedu krāsa
Pretim iemirgo un kvēl,
Tā kā uzticīga māsa
Mīļas gaišas laimes vēl.
Arī dārza sniegpulkstenim
Balta, gaiša sirds,
Tikko nokusušā sniegā
Tā kā pērle mirdz.
Baltā, maigā ziedu krāsa
Mūsu skatos slīd,
Iesim pretim gaismas vāliem
Pavasari iepazīt.
Sarmīte Rode
***
Viss tik vienkārši šķiet,
Kā mācījis labais Poruks,
Ziedu nesaminot, iet.
Bet apmaldāmies mēs,
Visu mūžu meklējot
Tās neatrastās pērles.
Un sev garām paejam,
Sirds skaidrībā kur gaida
Ceļš uz dvēseles mājām.
Ārija Āre
***
Noliec plauktā to dziesmu
Par baltajiem ziemas rītiem.
Klausies, kādas maigas skaņas
Plūst no gaišiem padebešiem!
Mākoņu vāli jau vēruši vārtus
Siltiem vējiem un saules stariem,
Raugies, kāds dzidrums virmo
Mums pretim no vizbuļziediem!
Plūst viļņi upē un tālē trauc,
Skan dziesma, gājputnu nesta.
Piestāj, lai dvēselē lēni plūst
Saules dāvātā ziedoņvēsma!
Pavasaris savas dziesmas dzied,
Kā saules stars tās klusi lido klāt.
Ieklausies, cik dziedoši un maigi
Spēj pavasaris visus sveicināt!
Naula Dzirkale
Privātīpašums
Es vairs nevaru ciemoties
Bērnības pļavā
Un saplūkt tur
Bezdelīgactiņas.
Jo tām priekšā
Ir grāvis un sēta,
Un uzraksts —
Privātīpašums!
Tikai bērnības sapņi
Vēl bradā pa zāli
Un aicina mani
Pie sevis.
Bet es vairs netieku
viņiem klāt
Un nevaru tikšanos
Sarunāt…
Daila Bružuka
***
Nekad neesmu spēlējusi pokeru
Sapņoju par ziedu pļavām un kumeļu
Tikai viņa Durakā dažreiz ieguvu džokeru
Nekad neesmu spēlējusi pokeru
Negribu kļūt par viņa mīlestības brokeru
Sapņus no svešas ielas vairs neceļu
Nekad neesmu spēlējusi pokeru
Sapņoju par ziedu pļavām un kumeļu
Anita Liepiņa
***
Jūrā vētra ne nieka nav vērta,
ja pats tu un tavējie mājās.
Tad jau tramvajā pat bez pirkumu somas
grūtāk vienkārši nostāvēt kājās.
Un tās, citus rijušās liesmas
nemaz neliekas tik briesmīgas
kā aizķerta nenožuvusi nagu laka —
tagad pirksti jātur mierā kādu laiciņu atkal.
Ko man tas, ka zeme rijusi
savus pārsimts ļaužu vakar?
Ka tik maize mājās bijusi,
lai nav jāslienas, jāiet pakaļ.
Viss šķiet tik tāls,
neizprotams un nereāls…
bet — te pēkšņi…
un es sastingstu bāls…
Fonā klusināti skan:
…“dosim godu skumjajiem”…
Kāpēc tieši man?
