Iespējams, tāpēc, ka dzimusi pavasarī, vietalvietei Aijai Pomazanovai šis gadalaiks ir īpaši tuvs. Tad gribas izbaudīt brīnumaino laiku, kad dabā viss mostas. Šis pavasaris atnācis ar apaļo
60. dzimšanas dienu, un Aija teic, ka tagad būs vienkāršāk atcerēties, cik gadu tad ir. Turklāt nesen šādas jubilejas bijušas arī divām kolēģēm.
Jāmācās kopā
Pēc skolas beigšanas Aija izvēlējās bērnudārza audzinātājas profesiju un mācījās Rīgas Pedagoģiskajā skolā. Šajā darbā aizvadīts 20 gadu. Tad kādu laiku viņa strādāja vīra Aigara vadītajā uzņēmumā un pēc tam atkal atgriezās darbā pirmsskolas izglītības iestādē Vietalvā kā skolotājas palīdze.
Aija teic, ka bērni viņai vienmēr patikuši. Interesanti vērot, kā aug mazie gudrinieki. Šis darbs allaž mudina apgūt un uzzināt ko jaunu, priecājoties par visu kopā ar bērniem. Viendien pat — pie dārziņa pamanītas vairākas degunradžvaboles. Kaut kas tāds redzēts pirmo reizi dzīvē, un pieaugušie bija pat lielākā sajūsmā nekā mazie!
— Ja citas darbinieces bērni uzrunā par audzinātāju vai auklīti, mani visbiežāk sauc vārdā. Tas acīmredzot viņiem šķiet vienkārši un mīļi — kā aijā. Zinu, ka maniem vecākiem savulaik bija izvēle starp Aiju un Maldu. Priecājos, ka viņi izvēlējos pirmo, jo man patīk savs vārds, — saka Aija Pomazanova, un varu tikai piebilst, ka vārds viņai ļoti piestāv.
Laukos tomēr vislabāk
Skatoties uz mazajiem vietalviešiem, Aija nereti aizdomājas — kur gan dzīve katru aizvedīs. Šobrīd iestādi apmeklē ap 20 mazuļu, bet lauki diemžēl paliek arvien tukšāki.
Viņa pati dzimusi, augusi un visu mūžu nodzīvojusi Vietalvā. Jautāta, vai nekur projām nav gribējies, Aija atbild, ka tomēr nē. Arī vīrs Aigars ir vietalvietis. Abi kopā sākuši mācīties Odzienas pamatskolas 1. klasē. Aija gan smaidot teic, ka tolaik viņš uzmanību pievērsis citām meitenēm, tomēr liktenis nav ļāvis paiet viens otram garām. Un tā jau 34 gadus.
— Man patīk lauki, iespēja parušināties dārzā, rīta agrumā iziet laukā un pieiet pie puķudobes. Gaiss smaržo, un apkārt tāds miers! Tagad atkal dzīvoju vecāku mājās un jūtos tur labi. Patīk, protams, kaut kur aizbraukt, bet ne ilgu laiku, — saka vietalviete.
Lielos sakņudārzus pie mājas sen jau nomainījušas puķudobes un krāšņumaugi. Katru pavasari gribas iestādīt ko jaunu. Meitas gan cenšas pārliecināt, ka vajag piebremzēt un jau pietiek vietu, kur ravēt. Tomēr pavasaris ir laiks, kad dzimst jaunas ieceres un gribas rosīties.
Pavasaros viens no svarīgākajiem brīžiem ir sagaidīt atgriežamies stārķus, kuru ligzda ir gan mājas pagalmā, gan pie pirmsskolas izglītības iestādes.
— Viendien skatījos un bēdājos, ka putni vēl nav atlidojuši, un vīram teicu, ka laikam šogad nebūs. Tomēr klāt ir. Blēņas un nekārtību pagalmā stārķi gan sadara, tomēr bez viņiem kaut kā trūktu, — stāsta Aija.
Viņas ģimenes mājvieta allaž bijusi vieta, kur draugi un radi sanāk kopā. Ik brīvdienas mājās cenšas atgriezties arī pašu “stārķēni” — abas meitas un mazdēliņš.
Ar smaidu uz priekšu!
Brīvajā laikā vietalvietei patīk dažādas nodarbes. Aiju un Aigaru bieži var satikt velobraucienos un slēpošanas sacensībās. To viņi dara savam priekam, turklāt Vietalvā šīm nodarbēm ir visas iespējas. Kā nedarīsi! Arvien populārāka kļūst nūjošana. Aija stāsta, ka reiz “aiznūjojusi” uz darbu un bērni brīnījušies, kur audzinātājai slēpes palikušas?
— Patīk mums arī ceļot, un daudz kur esam bijuši. Pērn bērni uzdāvināja skaistu braucienu uz Reinas—Mozeles ieleju Vācijā. Tās ir atmiņas, kas uzplaiksnī ik pa laikam par kādu vietu vai satiktu cilvēku, un tas ir tik skaisti, — saka Aija Pomazanova.
Jau kādu laiku Aija iesaistījusies Vietalvas dramatiskajā kolektīvā. Viņa atzīst, ka sākumā bija, kā bija, jo nav viegli pārvarēt sevi un runāt publikas priekšā. Pirmais priekšnesums uz skatuves bija liels pārdzīvojums. Kolēģe mierināja, ka tas viss ir pārvarams, un tā arī bija. Vienīgi, klausoties savu balsi ierakstā, tā joprojām šķiet sveša. Tā gan esot arī citiem. Tomēr mēģinājumi un izrādes dod lielu gandarījumu. Aijai tuvas ir visas spēlētās lomas, un tās nav bijušas pretrunā ar viņas būtību.
Tie, kuri kaut reizi satikušies ar Aiju, noteikti piekritīs, ka sirsnības un gaišuma viņai netrūkst ne saskarsmē ar bērniem, ne pieaugušajiem. Mūsu sarunā viņa ne reizi vien uzsver — nav ko daudz gausties, ar smaidu tik jāiet uz priekšu! ◆
