Šodien pulksten 20 naktsklubā “First Dacha” Rīgā notiks jauno dziedātāju konkursa “Ghetto Faktors” pusfināls. Starp astoņiem labākajiem dziedās arī skrīverietis Dairis Zitāns.
Jauno dziedātāju konkursam “Ghetto Faktors” pieteicās 185 jaunieši, no viņiem izvēlēti 15 labākie. 31. martā trešās atlases kārtas žūrija — mūziķi Aija Vītoliņa (Amber), Ralfs Eilands, Kristīne Prauliņa un Edgars Augstkalns — ir lēmusi, ka konkursa pusfinālā 15. aprīlī piedalīsies astoņi jaunie izpildītāji no visas Latvijas, viņu vidū arī Dairis Zitāns no Skrīveriem.
Šodienas koncertā noskaidros četrus finālistus, kuri dziedās fināla koncertā 29. aprīlī. Uzvarētājam būs iespēja ierakstīt savu orģināldziesmu profesionālā skaņu studijā, kopā ar “Ghetto TV” uzņemt dziesmas videoklipu, kā arī visu sezonu uzstāties “Ghetto Games” rīkotajos pasākumos.
Organizatori un žūrija atzīst, nebija gatavi tam, ka dalībnieku sniegums konkursā būs tik labs, un jau šobrīd ir skaidrs, ka “Ghetto Games” sadarbībai uzrunās visus 15 dalībniekus, kuri iekļuva trešajā kārtā.
“Uz skatuves jābūt indivīdam,” saka skrīverietis Dairis Zitāns, kurš pēc žūrijas vērtējuma atlases kārtā ieguva trešo vietu. Šis konkurss Dairim nav pirmā skatuves pieredze, lielākā gan. Viņa sasniegumu kontā pirms gadiem desmit ir uzvara Aizkraukles rajona mazo dziedātāju konkursā “Cālis”. 2010. gadā Dairis piedalījās projektā “Nāc sadziedāt!” Rīgā.
“Man nepatīk piedalīties konkursos,” atzīst jaunietis. “Taču šis ir citāds, kurā vērtē ne tikai to, vai māki dziedāt, bet arī, vai tev ir viegli uz skatuves.” Arī ar Dairi sarunāties ir ļoti viegli — viņš ir tāds patiess, nesamākslots, jūtas brīvi un savu tēlu saglabā arī sarunā.
Stiprā puse: ieinteresēt publiku
— Kāpēc izlēmi pieteikties “Ghetto Faktors” konkursā?
— Cenšos izmantot visas iespējas, kuras man nāk pretī. Tā kā dziedāt māku, nodomāju — kāpēc gan nē? Parunāju ar draugiem, arī viņi mani mudināja pieteikties. “Ghetto” kustības ideja man ļoti patīk, un negribēju palaist garām iespēju iekļūt šajā “ģimenē”.
Man īpaši nepatīk dziedāt konkursos, un uzskatu, ka tie domāti tiem, kuri mācās dziedāt. Es to nekur neesmu mācījies un apzinos, ka man ir daudz vokālu problēmu. Nevaru daudz ko precīzi nodziedāt, taču varu ieinteresēt publiku, tā ir mana stiprā puse. Zināju, ka “Ghetto Faktors” konkursā būtiski ir ne tikai, cik labi dziedi, bet kāds esi kā skatuves materiāls kopumā, kā strādā ar publiku, vai ir viegli uz skatuves?
— Ar ko pārsteidzi žūriju, lai iekļūtu labāko vidū?
— Pirmajā atlases kārtā bija jādzied divas dziesmas un jāatbild uz žūrijas jautājumiem. Nodziedāju, parunāju un sapratu, ka viss aizgāja. Varu apgalvot simt procentu — ja vērtētu tikai vokālu, es netiktu pusfinālā. Vairāki konkursa dalībnieki dzied daudz labāk par mani, taču es uz skatuves izeju ar savu stilu un nekautrējos to saglabāt.
Pirmajā reizē ļoti uztraucos tieši par skatītāju balsojumu internetā. Mani konkurenti bija jaunie dziedātāji, kurus Latvijā jau zina, viņiem ir liels atbalsts. Mazliet iespringu. Kad uzzināju, ka žūrija man piešķīrusi trešo vietu, sapratu, tas ir ļoti daudz un man ar to pietiks, lai iekļūtu nākamajā konkursa kārtā.
— Kādi ir iespaidi par konkursa pirmo publisko koncertu?
— Man šķiet vieglāk uzstāties publikas priekšā nekā dziedāt tikai žūrijai, jo tad nevari tik ļoti izpausties. Viņi tomēr vērtē, bet iedomāties, ka zālē ir cilvēki, no malas izskatītos diezgan dīvaini. Katrā brīdī gan centos ievērot kādu cilvēku, ar kuru veidot kontaktu, lai parādītu, ka māku strādāt arī ar publiku. Vienā koncertā skatījos uz Aminatu, tas nostrādāja, un viņa sāka smaidīt.
“Koris nav man”
— Kāda līdz šim bijusi tava saistība ar mūziku?
— Esmu dziedājis Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas korī, taču kora mūzika nav man. Ir bijuši daudzi koncerti Skrīveros, esmu piedalījies visur, kur var dziedāt jaunieši.
— Tev ir kāds iecienītākais mūzikas stils?
— Ar šī konkursa palīdzību atklāju, kas tiešām ir mans. Man patīk spridzināt, nevis dziedāt balādes, un rīkotāji teica, ka esmu konkursa dinamīts. Īsti pat nezinu, kā šo stilu sauc, tas ir kas līdzīgs Maikla Džeksona, kurš ir mans mīļākais dziedātājs, dziedāšanas manierei. Uz skatuves parasti šlāgerus nedziedu, kaut, ja paprasa, nav problēmu, un skolas koncertos dziedu arī latviski.
Labākie mūziķi ir labi aktieri
— Kāpēc pēc 9. klases izvēlējies mācīties Rīgā?
— Rīgas Teikas vidusskolā ir sabiedrisko attiecību programma, skolu beidzot, iegūst vidējo izglītību ar profesionālu ievirzi. Neteikšu, ka mani interesē sabiedriskās attiecības, vairāk gan saista bizness. Skolā spēlēju arī teātra studijā “TE – 13”, un 1. aprīlī mums bija pašu veidotās lugas pirmizrāde.
— Vai domā nākotni saistīt ar mūziku?
— Patlaban grūti vienprātīgi atbildēt, jo šis konkurss man ir sagriezis galvu. Agrāk domāju, ka kļūšu par aktieri, taču tagad domāju, ka no dziedāšanas vairs neizbēgšu. Man vairs nav citas iespējas. Mans tētis saka: parasti visveiksmīgākie mūziķi ir tie, kuri ir arī labi aktieri. Viņus ir interesantāk klausīties, jo viņi māk spēlēt savu lomu uz skatuves. Arī draugi jau agrāk man teikuši: tu droši vien dziedāsi! Tad spurojos pretī: gribu kaut ko citu, par dziedātājiem grib kļūt daudzi. Taču, ja man tagad piespēlēta šāda iespēja, sāku domāt — kāpēc gan nē?
Labprāt darbojos jomās, kur jūtos droši, un necenšos līst tur, kur maz ko saprotu, piemēram, nealkstu kļūt par matemātiķi. Vai — kļūšu par mehāniķi un pie konveijera gatavošu mašīnas… Nē, labāk es to tikai iedomāšos!
— Skolā tev ir kāds īpašāks mācību priekšmets?
— Sports. Mūzika, kā to māca skolā, ir garlaicīga. Arī mūzikas skolā man patika spēlēt klavieres, taču nepatika teorija. Solfedžo — to labāk nē! Nekādas sarežģītās zinātnes mani neaizrauj, labāk mācos kulturoloģiju, lietišķo etiķeti vai sabiedriskās attiecības.
Man ļoti patīk filmēt un veidot video. Ja skolā ko tādu uztic, ar prieku uzņemos. Veidojot filmu, jau sākumā prātā uzburu vīziju, kā tam jāizskatās. Kulturoloģijā vajadzēja uzņemt filmu par vidi, kurā dzīvojam, es veidoju filmu par Skrīveriem. Ar tēti izbraukājām visus Skrīverus, filmējām. Sanāca interesanti.
— Ko tev nozīmē Skrīveri?
— Te ir mani draugi, kuru Rīgā man pietrūkst. Ar klasesbiedriem man ir ļoti lietišķas attiecības. Skrīveros vienmēr ir kāds, ar ko parunāt, kurš uzaicina uz ballīti. Te ir tā mājīguma sajūta.
Mamma lepojas,
tētis pamāca
— Arī tavs tētis ir mūziķis. Ko viņš tev iemācījis?
— Tētis man allaž devis tādus vienkāršus padomus, piemēram: dziedot ver vairāk vaļā muti! Nu tas ir ļoti vienkārši izdarāms, baigais darbs nav jāiegulda. (Iesmejas.) Bet palīdzējis tas ir, kaut gan pats ar laiku pamanīju, ka tā ir vienkāršāk dziedāt un skaņa ir foršāka.
— Vai arī mājās tu muzicē?
— Mums mājās ir klavieres, man patīk tās uzspēlēt. Pagājušajā gadā mazliet iemācījos spēlēt ģitāru. Ģitāra ir Rīgā, kur mācību laikā dzīvoju, un man vakaros gribas to pastrinkšķināt. Citādi ir garlaicīgi, man to vienkārši vajag.
— Kā tavu iesaistīšanos “Ghetto Faktors” uztver ģimene?
— Mamma teica, ka lepojas ar mani. Tētis? Viņš jūt līdzi. Būdams mūziķis, viņš zina, kā tās lietas grozās, un novērtē to, ko daru. Lai gan neviens nav nācis klāt un teicis: ir baigi forši, ko tu dari, taču jūtu, ka cilvēki Skrīveros klusām mani atbalsta. Interesanti bija, kad pagājušajā nedēļā atbraucu uz Skrīveriem, visi uzsmaida un sveicina, vairāki gan uzsauca: čau, zvaigzne! Man nepatīk, ka tā saka. Arī skolā Rīgā neviens to neuztver tā: vou! Vienkārši zina, un viss.
— Kas tevi vairāk vilina balvā?
— Nenoliedzami — iespēja koncertēt “Ghetto Games” pasākumos. Man patīk šī kustība. Tā, iesaistot sportā, palīdz veidot jaunos cilvēkus. Esmu pārliecināts — arī, ja nevinnēšu, visus dalībniekus aicinās uz “Ghetto” pasākumiem. Mēs jau tagad esam kā “Ghetto” ģimene, un tā tevi neaizmirsīs! ◆
