“Pavasarī man pieaug spārni un nepamet sajūta: tūlīt, tūlīt kaut kas būs,” atklāj Gunta Salmiņa. Nupat viņas dzīvē bija svarīgs notikums, ko pati komentē īsi: “Nu kādi piecdesmit?”
Tieši tā Gunta iesaukusies, kad ieraudzījusi šo skaitli apsveicēju plakātā un piebildusi: varbūt pierakstiet klāt — eiro. Viņa gan nopietni bilst, ka gadus uztver ļoti mierīgi un pašai pat gribējies šo jubileju svinēt. Kad neticīgi pārjautāju, vai tiešām viņai ir piecdesmit, jubilāre pasmaida: “Man laikam viegla dzīve bijusi. Vai vienkārši es to tā esmu uztvērusi. Esmu centusies pelēko nolikt maliņā. Protams, bijušas arī savas ne tik gaišās svītras, taču vispirms visā saskatu pozitīvo.”
Vispozitīvākā darbavieta
Guntu Salmiņu darbavietā sauc dažādi — par Guntiņu, skolotāju, direktora vietnieci, darbvedi. “Uz visiem vārdiem atsaucos,” nosaka viņa. Oficiāli gan Gunta ir sekretāre Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā un nupat reizē ar piecdesmito dzimšanas dienu nosvinēja arī darba svētkus — 21 gadu, kopš te strādā. “Skolā laiks iet ļoti ātri — zvans un atkal zvans. Jau diena galā!” saka viņa.
“Man šķiet, neviena cita darbavieta nav tik jauka kā skola. Te ir ļoti pozitīva vide,” atklāj Gunta. “Jau pavasarī sagaidām ciemos pirmklasniekus, man ļoti patīk šis mirklis. Gatavoju ielūgumus un iekšēji smaidu: atkal skolā būs mazuļi! Pavasarī skolotāji tādi noguruši, bet vasara beidzas, un septembrī viņi atkal ir tik laimīgi. Mūsu skolā paveicies ar pedagogiem, viņi ir ļoti sirsnīgi, turklāt kā te allaž māk gaidīt savus skolēnus, savus absolventus!”
Savulaik arī Gunta absolvējusi šo skolu, tad Liepājas Pedagoģiskajā institūtā ieguvusi pirmsskolas pedagoga un psihologa izglītību. “Bērni man vienmēr patikuši, un profesijas izvēlē pat citas domas nebija,” saka jubilāre. Jau vidusskolas gados viņa strādāja par auklīti bērnudārzā “Sprīdītis”, kurš tolaik bija Skrīveru izmēģinājumu saimniecības pārziņā. Arī pēc augstskolas absolvēšanas gadu tur strādāja, tad piedzima dēliņš, un jaunā māmiņa veltīja laiku viņa audzināšanai.
Roku ievingrina hronikā
Vēlāk Guntai piedāvāja uzņemties komandantes darbu turpat saimniecībā. Darbavieta teju ar roku aizsniedzama, turklāt dokumentu kārtošana viņai patikusi. Jubilāre noteic, ka šajā arodā roka gan ievingrināta jau skolas gados: “Biju ļoti apzinīga, un audzinātāja Elza Sproģe man uzticēja veidot klases hroniku. Tā manī radās pirmā sapratne par dokumentiem un precizitāti, kas šajā darbā vajadzīga.”
“Man visu laiku vajag kaut ko jaunu,” saka jubilāre. Strādājot skolas kancelejā, viņu ieinteresēja programma “Esi līderis!”, kurā skola iesaistījās. Mācījās pati un skolēniem mācīja menedžmentu, lietvedību, lietišķo etiķeti, grāmatvedību un citas ar uzņēmējdarbību saistītas lietas. “Tas ļoti noderēja arī man pašai,” atceras viņa.
Iedzimst mīlestība un apgriezieni
Jau pirms tikšanās ar jubilāri kolēģi viņu raksturoja kā ļoti jauku cilvēku, precīzu un perfektu darbinieci. Kad Guntai to pasaku, viņa atzīst: “Darbu nemāku izdarīt vienaldzīgi. Piemēram, ja man palūdz pārrakstīt tekstu, nedaru to automātiski. Iedziļinos, pārjautāju: vai tiešām tu tā domāji?”
Kur gan šādi precīzi cilvēki izaug? “Esmu iedzimta skrīveriete, tāpat kā mans tētis,” saka Gunta. “Man ļoti patīk daba un dzīvnieki, tas manī no viņa. Tēvs bija labsirdīgs, ar jauku humora izjūtu. No mammas, kura nākusi no Latgales, droši vien esmu mantojusi apgriezienus — varu darīt trīs darbus reizē, tad vēl trīsreiz pārbaudu, un tā kopā paiet tikpat laika, kā lēnām un apdomīgi darot.”
Pēc mirkļa Gunta bilst: “Vecāki mani ļoti sargāja. Līdz pēdējam… Tētis jau trīs gadus citā saulē, pirms gada aizgāja arī mamma… Ar dzimtajiem Skrīveriem mani saista darbs un radinieki — brālēns un māsīca, bet mana ģimene tagad ir Jaunjelgavā.” Guntas dēls, kuram ir 26 gadi, dzīvo Rīgā. “Patstāvīgs, prātīgs, strādā lidostā,” pastāsta mamma. Arī viņas vecākais brālis ar ģimeni dzīvo Rīgā.
“Vīra vecāki mani tik sirsnīgi pieņēma savā ģimenē. No Arta mammītes esmu daudz iemācījusies, arī vīra tētis allaž atbalstījis. Drīz viņam būs jau 90 gadu, bet vēl pērn viņš pats remontēja traktoru, saimniekoja savā saimniecībā. Arta ģimene ir tik brīnišķīga, arī māsas, un es nespēju beigt priecāties, ka esmu viena no viņiem,” neslēpj sieviete.
Jaunjelgavā jubilāre dzīvo jau desmit gadu, tur ieprecējusies. Šī ir viņas otrā laulība. “Tagad abi attiecības veidojam, saprotot, kas ir dzīves īstās vērtības un kā dēļ nav vērts ķildoties,” atklāj Gunta.
Dzīve nogludina raksturu
Pēc horoskopa Gunta ir Auns. “Laika gaitā pieredze un vecums gan nogludinājis to Auna spītību,” smej viņa. “ Dzīve man iemācījusi būt pacietīgai. Varu paciest daudz, taču ne pār mēru. Man ļoti nepatīk strīdēties, es to vienkārši nemāku. Ja cilvēks apvaino, ir negatīvi noskaņots, es viņam vienkārši ļauju runāt un pati nepiedalos. Man netraucē citu sliktais garastāvoklis, ja esmu apņēmusies kaut ko paveikt.”
Un nodarbes viņa atrod arī ārpus darba. Guntai patīk adīt, ar rokdarbiem aizrāvusies jau tad, kad bija jāmēro tālais ceļš uz Liepāju. Viņas vaļasprieks ir arī krustvārdu mīklu minēšana. “Man nepatīk mīklas, kuru atbildes var atrast atlantos. Tas ir pārāk vienkārši. Man patīk domāt, piemēram, minēt antonīmus, senvārdus, uzzināt lietas, ko vēl nezinu.”
Kopā arī mūzikā
Abiem ar vīru viņiem ir arī kopēja aizraušanās — mūzika. “Mūzika mani uzrunā vairāk nekā vārds,” saka Gunta. Kopā ar Arti uzdzied ne vien mājās vīra spēlētās ģitāras pavadībā, bet jau trīs gadus abi dzied Jaunjelgavas jauktajā korī. Arī dzīvojot Skrīveros, jubilāre dziedājusi korī un ansamblī, dejojusi deju kolektīvā “Dzēse”. Deja ir viena no viņas mīlestībām, un to viņa piepilda, kopā ar vīru izdejojoties ballēs.
“Man patīk čubināties dārzā. Ja reiz esmu puķes iestādījusi, man par tām jārūpējas,” uzskata jubilāre. “Ļoti labi jūtos arī mājās, kur mums ir divi mīluļi — kaķene un laikas šķirnes suņuks, draiskulis un prieka iemiesojums, kurš katru rītu un vakaru dalās mīlestībā. Paredzu, ka šovasar viņš pagalmā droši vien būs pirmais dārznieks.”
Kurš ir Guntas mīļākais gadalaiks? “Pavasaris, kad esmu dzimusi,” saka viņa. “Puslaimīga jūtos jau tad, kad dienas kļūst garākas. Pavasarī man pieaug spārni un visu laiku nepamet sajūta: tūlīt, tūlīt kaut kas būs! Man patīk vērot dabu. Pa vilciena vai autobusa logu redzu, ka stārķi atlidojuši. Pie domes ēkas Jaunjelgavā uzplaukuši krokusiņi. Viss dzeltens. Tik skaisti!” ◆
