Sērenes pagastā “Kalnozolu” mājas ir kā mazs “lielveikals”, viena no mūsdienās retajām saimniecībām, kurā ir vai drīz būs viena govs, kur visus dārzeņus izaudzē kā senāk, zemi mēslojot tikai ar kūtsmēsliem. Ieguvēji ir visi — saimniece Janīna Ziediņa, viņas bērni, mazbērni, radi, kaimiņi.
Janīna dzīvojusi Staburaga pagastā, vēlāk Aizkraukles, bet jau aptuveni 20 gadu — Sērenes pagastā “Kalnozolos”. Aizkraukles pagastā kūtiņas bija būvētas padomju laikos un vienuviet, bieži radušās domstarpības ar kaimiņos esošajiem, tāpēc piedāvājums pārcelties uz viensētu Sērenes pagastā bijis vietā.
Dienā Janīna gādā par putnu un lopiņu saimi — bullīti, teli un āzīti, vistām, trušiem, zosīm. Ar vakariņām sagaida mājās vienu no četriem bērniem — dēlu un viņa ģimeni. Ziemā, kad laukā darba mazāk, Janīna mazbērniem ada cimdus un zeķes.
Rīdzinieki norēķinās avansā
Dārzā šogad, tāpat kā visus pavasarus līdz šim, augs sīpoli, burkāni un daudzi citi lauku labumi, bet vairākās vagās būs dālijas. Bez puķēm nevarot. Kartupeļus gan audzējot maz, jo katru gadu tos pirms cilvēkiem pasteidzas norakt mežacūkas. Pagājušajā rudenī labi paspēja ieaugt zemeņu stādi, bet arī tie pavasari nesagaidīja tā paša iemesla dēļ. Četrkājainie mājas sargi meža dzīvniekiem pretī nespēj stāties. Cita lieta bijis rotveilers, kurš nelūgtajos ciemiņos iedvesis respektu.
“Ja kūtī ir govs un pašam savs dārzs, ar to pietiek, lai apgādātu četras ģimenes,” nopietni saka Janīna. Ierasto stādu audzēšanas metodi — istabā, uz palodzes — saimniece neizmantojot. Tā vietā sagaida siltākās pavasara dienas, kā, piemēram, šīs, un siltumnīcā veido dobes, tās neilgi pirms sēšanas salaista ar ļoti siltu ūdeni. Metode noder kāpostiem, gurķiem, tomātiem, puķēm u. c. Sējumus pārklāj ar agroplēvi. Burkānu sēklas, šādi apstrādātas, asnus virszemē izdzen jau pēc nedēļas.
Janīna sadarbojas arī ar kaimiņiem — rīdziniekiem. Uz savām lauku mājām Sērenes pagastā viņi atbrauc vien vasarās. Tad arī avansā norēķinās ar “Kalnozolu” saimnieci un rudenī uz Rīgu aizved ekoloģiski tīrus dārzeņus — pārsvarā bietes, sīpolus. Rīdzinieki teic, ka vēlas mazbērniem dot labāko. To var piedāvāt čaklie sērenieši — tikai ar kūtsmēsliem mēslotā zemē izaudzētus dārzeņus.
Sienu lopiņu barībai var sarunāt, sadarbojoties ar vietējiem uzņēmējiem. Viņi appļauj “Kalnozoliem” piederošo un arī nomāto zemi, sienu satin ruļļos un noliek ērtā vietā.
Ziemā gan ēdāju kūtī palika mazāk — govi, kas divus gadus slimoja, un teli nācās pārdot. Gotiņa bijusi sirdij tuva, rūpīgi ārstēta. Saimniece pārdzīvojusi vēl vairākus mēnešus pēc pārdošanas, un arī tagad stāstot balsī jūt emocijas. Taču šopavasar “Kalnozolos” būs jauna govs. Tā saimniece nolēmusi. Iemainīs pret bullīti. Bez govs nevarot — kaut vai mazdēlam, kas aug un bez piena pat aizmigt nevarot.
Vecā patiesība — dots devējam atdodas
Vai uzturēt vienu govi nav pārāk dārgi? Janīna teic, ka arī te rasts risinājums — bērni, brālis, kurš dzīvo netālu un apstrādā savu zemi, rudenī uz “Kalnozoliem” atved visu, kas dārzā izaudzis, bet cilvēku galdam īsti neder — mazos kartupeļus, burkānus un visu citu, ko var dot lopiņiem. Ar to pietiek četriem mēnešiem. Liekot klāt arī pašas izaudzēto. Saimniece parādā nepaliek un visiem “piegādātājiem” gatavo sieru, biezpienu vai atliek svaigpienu.
Trīs zosu mammas pagalmā esot vairāk skaistumam. Zosu papu netur, lai tas nedara pāri mazbērnam. Ir arī praktisks labums — olas. Tomēr tradicionālās vistu olas iecienītākas, vien šogad nāksies nomainīt dējējas, kā arī iegādāties vairāk kā līdz šim. Olu ēdāju ģimenē un tuvākajā apkārtnē ir daudz. Ja kūtī putnu maz, katram vai pakaļ jāskraida, lai savāktu nepieciešamo olu skaitu.
Savs stāsts arī par āzīti, kurš te dzīvo četrus gadus. Uz šīm mājām viņu atvedis veterinārārsts Ingars Vuškāns. Kādu laiku te dzīvoja ap desmit kazu, to piens noderēja veselības uzlabošanai. Vēlāk gan ganāmpulks likvidēts, bet āzītis atstāts mūža maizē. ◆
