Ar vēstules palīdzību gribu atgriezties pie raksta “Staburaga” 31. marta numurā “Deg zeme”. Izbrīnu rada Pļaviņu novada pašvaldības policijas priekšnieces Zanes Grīnbergas teiktais. Rīgas ielas iedzīvotājiem, lai tiktu pie Daugavas, jābrien pa kūlu, kas ir gandrīz cilvēka augumā. Vasarā zāli nenopļauj. Interesanti, ka tas atkārtojas no gada uz gadu. Šaubos, vai par to kāds ir sodīts no 280 līdz 700 eiro. Daugavas krasts ir ieaudzis krūmos un nokaltušos kokos. Bez tā vēl suņu kakas ir uz katra soļa. Šajā rajonā dzīvo daudz pensionāru un arī invalīdi, bet aiziet pie Daugavas atpūsties nav iespējams. Daugava ir 150 m no mājām. Atceroties, kā te izskatījās padomju laikos, kļūst skumji. Te viss bija sakopts pēc labākās sirdsapziņas. Ziedēja puķes, gar upes malu bija izvietoti soliņi, noasfaltēti celiņi. Prieks. Tas bija tāpēc, ka te darbojās saimnieks, kurš rūpējās par cilvēku labklājību un atpūtu. Man rodas jautājums, kur mēs dzīvojam — Eiropas Savienībā vai Āfrikā?
P. Kalniņš, Pļaviņu iedzīvotājs
