Esi sveicināta, brīvība! Nu gan es atpūtīšos pilnu krūti — šīs bija Ainas pirmās izjūtas, aizejot pensijā. Un kā nu ne — viss mūžs pavadīts aiz letes pārdevējas amatā, turklāt vēl iedzīvojusies invaliditātē.
Jau gara acīm Aina skatīja, kā rušināsies savā piemājas dārziņā un kādas tik krāšņas puķes audzēs! Taču, ak vai! Šķiet, vairāk par Ainu viņas pensiju gaidījuši radi, kuriem ir mazi bērni. Viņa pat nezināja, ka to ir tik daudz. Vai ik pārnedēļu kāds zvanīja un aicināja pieskatīt bērnus, kuri vai nu saslimuši, vai viņiem nav pienākusi rinda bērnudārzā. Aina vai pusi Latvijas izbraukāja, tos auklēdama. Taču auklītes darbu Latgales pusē viņa nevar aizmirst vēl līdz šim brīdim. Viņas darba “fronte” bija greznā savrupmājā, kas bija meža ielokā. Tuvākie kaimiņi — nepilna kilometra attālumā. Ainai bija jāpieskata piemīlīga izskata divgadīga meitenīte, taču jau pēc nedēļas viņa pārliecinājās, ka mazulītes izskats nav līdzvērtīgs viņas izdarībām. Todien viņa bija paredzējusi izcept kliņģeri, bet pietrūka malkas. Lai gan bija piesalis, Aina, uzvilkusi plānu jaciņu un galošas, domāja ātri aizskriet uz šķūni, tāpēc durvis cieši neaizvēra. Mazā Eva, tā sauca viņas pieskatāmo, otrā istabā mierīgi lellēm ķemmēja matus. Paķērusi pāris pagaļu, Aina skrēja uz māju. Te nu bija vietā teiciens: kā vējš skrien, ka miets atduras. Eva durvis, kurām bija šleperis, bija aiztaisījusi ciet. Ko nu? Tālrunis bija istabā, bet par rezerves atslēgu mājas saimniekiem nebija pajautājusi. Labi, ka durvīm puse bija no stikla — Aina vairāk nekā divas stundas savus aukles pienākumus pildīja, sarunājoties ar “mazo teroristi”, jo baidījās, ka viņai neienāk prātā izmantot brīvsoli, kas varētu izraisīt kādu negadījumu. Par laimi, mazajai īsti pie sirds gāja Ainas norādījums pārkravāt kurpes. Aina drebinādamās nepacietīgi gaidīja saimniekus, kuri mājās ieradās jau krietnā pustumsā. Pa gabalu redzot, ka mājā viss tumšs, viņi bija nodomājuši, ka ir kādi elektrības traucējumi. Tad arī Aina no saimniekiem uzzināja, ka rezerves atslēga bija pāris soļu attālumā — pagrabā. Par laimi, viss beidzās labi — Aina iedzēra groku, un tagad, braucot auklēt radu bērnus, viņai pirmais jautājums ir: “Kur jums ir rezerves atslēga?” ◆
