Koknesietim Jānim Bebrim piemīt augsta valstiskuma apziņa, piedalījies barikādēs, Baltijas ceļā. Joprojām aktīvi seko līdzi politiskajiem procesiem Latvijā. Kārtīgs latvietis!
“Te dēls, kurš tagad dzīvo Anglijā. Pēterītis, vēl mazs, tagad Vācijā. Latgales māja. Mana meita. Mazdēls. Vectēva un vecmammas kaps. Mans tētis jaunībā. Mana mammīte. Audžutēvs. Šie visi jau miruši. Traktors, uz kura strādāju. Te man pasniedz barikāžu piemiņas zīmi. Mans pirmais salātzaļais motocikls,” šķirstot fotoalbumu, par savu dzīvi stāsta koknesietis.
Ziedo cūku motociklam
— Kā tikāt pie sava salātzaļā motocikla?
— Naudu krāju, bet man nepietika, tāpēc mamma pārdeva nelielu cūciņu — bekoniņu. Salātzaļo nopirku par trim tūkstošiem. Uh! Vecie teica: pasaulē nav taisnības, visu mūžu strādāju, nav tāda moča, bet, re, jaunietim ir! Es biju spītīgs, ja ko ieņēmu galvā, neatkāpos no plāniem, līdz tos realizēju. Tajā bildē bija arī Gostiņu tilts pie Aiviekstes upes, manis būvēts. Es, Bakānu Uldis, Bērziņš Voldis armatūru stiprinājām. Uldis bija tikko kā no Sibīrijas atbraucis, brigadieris, daudz vecāks par mums pārējiem.
No Kūkām uz Pļaviņām
— Pats arī represijas piedzīvojāt?
— Mūs neizsūtīja. Tos laikus labi neatceros, bet mūs pabrīdināja, ka šonakt izvedīs. Šķiet, ka tikko kolhozi dibinājās un lopi bija jau atsavināti. Vecmamma aizņēmās zirgu, sajūdza, iesēdāmies ragavās un naktī no Kūkām braucām uz Pļaviņām. Vecmamma vēlāk atgriezās savās mājās, bet viņu neizveda. Toreiz bija tā — ja tajā dienā, kad cilvēkus “lasīja”, kāda nebija mājās, nemeklēja, paņēma citu. Svarīgs bija skaits, lai izpildītu izvešanas plānus.
— Kāpēc uz Pļaviņām?
— Uz Vilkukrogu pie mammas. Es vēl šodien nevaru atbildēt, kāpēc Vilkukrogā bija drošāk. Kad esi briesmīgā situācijā, nav laika baidīties, atliek ķepuroties. Tā kā laiki bija grūti, trūka pārtikas, bija jābūt drosmīgiem. Vecmamma bija gudra sieviete, slēpa graudus, tā izdzīvoja. Viņu neizveda, citus izveda. Latvieši ir skaudīgi. Man negribas tam ticēt, bet esmu dzirdējis, ka vectēvs savu brālēnu par ķauķi sauca, jo sūdzmanis. Caur mūsu pagalmu bieži gāja uz pagastmāju. Vēl tagad apbrīnoju vectēva mieru, viņš par to netrakoja. Tie bija šausmīgi laiki, mamma man vienmēr teica — Jānīt, nerunā, mūs uz Sibīriju aizdzīs, bet es kaitināju — tīšām runāju. Man bija iekšējs naids pret to iekārtu.
Rutks ar alu
— Kāpēc naids?
— Es vienmēr esmu labi sapraties ar jebkura vecuma cilvēkiem, kuriem dažāda dzīves pieredze. Viņu stāsti daļēji veidoja manu apziņu par pastāvošo iekārtu. Viens no vectēviem Maskavā bija kārtībnieks. Vienās Lieldienās bijām sabrūvējuši alu, dzērām un runājām. Kā šodien atceros, ka uzkodām rutku. Melno rutku pamērcē sālī, uzdzer alu. Toreiz viņam jautāju: “Vectēv, izstāsti, tu Ļeņinu redzēji? “Bosik, jā.” Viņš mani par bosiku sauca. Diedelnieks esot bijis. Visu vakaru norunājām par dzīvi Maskavā, arī politiku, bet par Staļinu viņš neko nestāstīja, tas bija neredzēts maita.
Es daudz varētu stāstīt par čeku. Visi zināja, ka no tās jābaidās, ka mēle jātur aiz zobiem. Bija gadījums Jēkabpilī, tirgus laukumā. Tur divi iedzēruši vīrieši sāka Staļinu zākāt. Piebrauca mašīna, abus iesēdināja, pazuda bez pēdām. Neviens nezināja, kas ar viņiem notika. Mācība. Tādu bija daudz.
Krīt Ziemassvētku kaujās
— Pats dienējāt?
— Nedienēju. Lai šis jautājums paliek neatbildēts. Tētis dienēja pie Ulmaņa. Tādu kā (Kārlis — aut.) Ulmanis vairs nebūs. Ulmanis ir Latvijas simbols. Nevienam neklausiet, ja kāds grib iestāstīt, ka Ulmanis bija slikts vadītājs.
Viens no vectēviem piedalījās Ziemassvētku kaujās un krita Tīreļpurvā. Viņš karoja kopā ar Ēvaldu Valteru. Pēc vectēva nāves mammai piešķīra Lāčplēša ordeni un zemi kā kompensāciju — 50 hektāru Kurzemē. Bet viņa vienmēr teica: “Ko es darīšu Kurzemē, ja man Vilkukrogs pieder?”
Laikam bija priekšnojauta
— Kas notika ar tēti?
— 1944. gada 1. augustā tēvs gāja bojā no vācu lādiņa, man bija divi gadi. 1941. gadā ienāca krievi un sāka skraidīt te pa kreisi, te pa labi — robežsargus apšāva un veica citus “varoņdarbus”. Vēsturi zināt, nestāstīšu. Latviešiem radās rūgtums. Ja būtu ienākuši kā draugi, viss būtu bijis citādāk. Tēvs toreiz iestājās aizsargos. Aizsargi bija tas pats, kas mūsdienās zemessargi. Toreiz katram mājās bija ieroči. Vectēvu brīdinājuši — kaut ko dari, citādi dēlu vācu armijā paņems. Vectēvs vienu cūci no kūts ārā, krakš, vāciešiem aiznesa un dabūja “broņu” (nodrošinājumu — aut.), lai tēvu neiesauktu armijā. Viņš bija stingrs nostājā — nekalpošu ne brūnajam, ne sarkanajam, tikai par savu tēvzemi. Nedienēja nevienā armijā. Bet liktenis ar viņu izspēlēja joku. 1944. gadā vāciešiem mežā bija kaut kāda nometne, šaudījās. Tēvs savai mammai teicis — jāaiziet apskatīties, ko vācieši aiz sevis atstāja. Vecmamma stāstīja, bija sprādziens, viņai priekšnojauta bijusi, kaut kas slikts notiks. Tēvs bija paņēmis lādiņu, gribēja izpētīt, tas sprāga, artēriju pārrāva, noasiņoja. Viņa pēdējais vārds, kad vecmamma pie viņa piegāja, bija — mamm! Tā vieta, kur tēvs mira, man ir nofotografēta, no viņa asinīm ilgi auga melna zāle. Savu tēvu neatceros, bet mīlēju. Vectēvs stāstīja, ka tēvam, iespējams, bijusi priekšnojauta, ka mani vairs neredzēs — pēdējā tikšanās dienā pacēlis, stipri sabučojis.
— Jūs audzināja vecmamma?
— Jā. Mamma man bija, bet pārsvarā augu pie vecmammas Latgalē. Mammai bija grūti laiki, visu atņēma, viņa nespēja viena, vecmamma teica — dod to Jānīti man! Mana vecmamma bija apaļīga, enerģiska. Reiz man uz skolu negribējās iet, slims. Sasapņojos, ka varēšu pa māju dzīvot. Vecmamma uztaisīja groku, sasedza, otrā rītā — 36,8o. Puika, uz skolu!
Bet man ir atmiņas arī par Vilkukrogu, kur mamma dzīvoja. Tur kalnā bija aerodroms. Mamma stāstīja, ka es starp lidotājiem tik trinies. Visu gribējis aptaustīt. Labi atceros, kā vienā porūzī bija kaudze ar amerikāņu konserviem. Smarža joprojām nāsīs.
Ķer trušu un vistu zagļus
— Jaunības gadi, protams, kolhozā?
— 30 gadu par šoferi nostrādāju, sieva bija slaucēja, satikāmies Koknesē. Viņa ar visu ģimeni bija pārcēlusies no Baltkrievijas. Neslēpšu, esmu divas reizes precējies. Strādāju daudz arī sabiedriskajā darbā, varbūt tāpēc pirmā kopdzīve pajuka. Man ir kaudze ar goda diplomiem. Biju kārtības sargs, man zizlis vēl tagad skapī stāv. Manā pārraudzībā bija 12 cilvēku brigāde kolhozā, un no mums baidījās. Reiz ķērām trušu un vistu zagļus. Uztaisījām “oblavu”, zagļus noķērām. Bija mēnesnīca, viens nabags, no bailēm mukdams, mēslu čupā slēpās.
Armija izdzen kūkumu
— Joprojām sekojat līdzi politikai?
— Ļoti. Esmu tajā iekšā. Barikādēs piedalījos. Saņēmu barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Baltijas ceļā biju. Pienākums, ko sabiedrība uzliek, jāpilda. Mana vienīgā doma bija brīva Latvija. Man to vectēvs ieaudzināja, lai arī caru Aleksandru II stipri aizstāvēja — kad iedzēra, cara himnu vien dziedāja.
— Kāpēc uz barikādēm braucāt?
— Ak, kungs! Latviešiem šādu jautājumu neuzdod!
— Vai vajag atjaunot obligāto dienestu?
— Vajag. Visi dēli dienēja. Nevienam nav kūkuma mugurā. Kaimiņos bija bāls, slimīgs puika, aizgāja armijā, atnāca seržants — sārts un veselīgs kā rutks. Armija nevienam nekad nav nākusi par sliktu. Bez armijas puiši mētājas apkārt ne cepti, ne vārīti. 18 gados viņi vēl nezina, ko grib no dzīves, armija norūda, izdzen kūtrumu no dzīves. Pēc armijas sliktāk nebūs, kā bija. Kas sargās Latviju, ja ne paši?
— Valsts prezidentam Raimondam Vējonim ir mugurkauls?
— Man patika arī Guntis Ulmanis, bet Vējonis, cepuri nost, ir labs. Vaira Vīķe-Freiberga arī bija uzdevumu augstumos, diez vai kāds izdarītu to, ko viņa varēja. Bet Vējonis tomēr ir vairāk savējais, saprot drēbi. Lai Dievs man piedod, bet to dāmu sarkaniem matiem… Kādreiz, kad iedzēru pavairāk, otrā dienā bija kauns, bet viņai nav ne kauna, ne goda. Staigā kā varone. Latviešiem kauns!
— Uz vēlēšanām ejat?
— Eju. Reiz biju pārskaities, pasi kā noziedzniekam divas reizes uzkrītoši pārbaudīja, jau ieejot telpā, tad pie galda vēlreiz. Man nepatika. Pagriezos un aizgāju, tajā gadā nevēlēju. Vēlāk pārdomāju, kārtība ir kārtība, citu gadu jau atkal balsoju.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Jānis Bebris.
Dzimšanas laiks un vieta:
1942. gada 14. jūlijs, Variešu ciems.
Ģimene:
divas reizes precējies,
pieci bērni, 11 mazbērni.
Izglītība:
beidzis autoskolu Rēzeknē.
Nodarbošanās:
pensionārs.
Vaļasprieks: sekot līdzi politiskajiem procesiem.
