Šīs nedēļas jubilāres Vijas Taubes no Aizkraukles pagasta “Birzītēm” dzīve ierakstījusi krāsainas lappuses Latvijas vēsturē. Viņas dzīvesstāsts aptver Latviju no tās austrumu robežas līdz Kurzemei, bet jaunības gadi un raksturs iezīmējās Kazahstānā raibā Padomju Savienības tautu lokā.
Vietas, notikumi un cilvēki veidojuši šodienas Viju — brīžiem impulsīvu, jo pati atzīst: bieži saku un tikai pēc tam domāju. Arī dzīvespriecīgu — savu dzimšanas dienu viņa iesāka ar kora mēģinājumu Skrīveros un turpināja ar ballīti kopā ar “Baltābeles” draudzenēm “Ancī”, kafejnīcā Skrīveru centrā.
Sievu rāda pēc kāzām
Vija Taube Aizkraukles pagasta “Birzītes” par savām mājām sauc aptuveni 20 gadu. Tomēr sirds un prāts biežāk esot Skrīveros pie radiem un draugiem, kur arī tēva māja. Stāstot par jubilāri, nevar nepieminēt viņas vecākus. Tēvs, kurzemnieks no Talsu apriņķa, Fricis Būcens Latvijas laikā bija robežsargs, mātes Mildas vecāki, malēnieši, dzīvoja Abrenē, Padubnas ciema “Erstos”. Tēvs pēc vidusskolas nosūtīts dienēt uz Daugavpili, norīkots robežsargos, un vēlāk liktenis parūpējās, lai Fricis un Milda satiktos. Kara laikā un desmit gadu pēc tā beigām ģimene bija šķirta. Tikai neatkarības laikā Vija ieguvusi ziņas par tēvu, arī par viņa leģionāra gaitām.
Kara sākumā viņš nokļuva vācu armijā un kļuva par leģionāru, bet karš Fricim beidzās Kurzemes katlā. Daudzas no vēstures epizodēm ir pierakstītas un nodotas mazmeitām.
Interesants ir stāsts par jubilāres vecāku gredzenu mīšanu. Tēvs Vijas mammu saviem vecākiem parādījis vien pēc kāzām. Varbūt iemesls tam bija bailes par lepno un bagāto kurzemnieku attieksmi pret ne tik bagāto Latgales puses meiteni. Kad karš ģimeni izšķīra, māte ar mazo Viju devās uz vectēva bērēm Latgalē. Frontes līnija sadalīja ne tikai Latviju, bet arī dzīves. Vēlāk tēvs vēstulēs mudinājis atgriezties Kurzemē, iespējams, zinot turpmāko notikumu pavērsienu, doties bēgļu gaitās uz Zviedriju. Karš beidzās, Vija, māte un vecāmāte trijatā atgriezās Kurzemē. Pirms tam no Abrenes ciema padomes vajadzēja izpirkt pasi. Latgalē bijusi vergturu laikam līdzīga iekārta. Par lielu naudu vecāmāte atkal bija brīvs cilvēks.
Droši dziedāja himnu
Vija beidzot varēja sākt skolas gaitas Ģibuļu pamatskolā. Tā kā tolaik izdzīvošana bija atkarīga no barības daudzuma govij, šis apstāklis noteica arī dzīvesvietas izvēli. Tāpēc 2. klasē mācīties sāka Pastendes pamatskolā. Vija jokojot teic, ka mācījusies vienā skolā ar dziedātāju Intaru Busuli, vien daudzus gadus pirms viņa. Latviju par mājām viņa sauca līdz 14 gadu vecumam. Kārtējais likteņa pavērsiens saistīts ar tēvu. Kā bijušo leģionāru viņu uz 10 gadiem izsūtīja uz Arhangeļsku, vēlāk pārcēla uz Kazahstānu, Karagandu, bet pēc soda izciešanas Latvijā atgriezties neļāva, toties ļāva pie sevis aicināt sievu un bērnu. Šī bija pirmā reize, kad Vija saprātīgā vecumā ieraudzīja savu tēvu. “Man viņš nepatika, un pierast vienam pie otra bija ļoti grūti,” ar nožēlu, bet godīgi viņa atzīst. Toties turienes skolā iejusties starp čečeniem, tatāriem, krieviem, poļiem un daudzu citu tautību skolēniem bija viegli. Krievu valodu nedaudz prata, bet pirmajā diktātā gan vieninieks. Arī satraukumu par čekas darbību, kas plaši izpaudās Latvijā, Karagandā nejuta. Latviešu tur bija daudz, un, kopā sanākot, droši dziedāja pat “Dievs, svētī Latviju!”. Tā pagāja deviņi gadi. Vijas ģimene uzcēla māju, viņa pabeidza vidusskolu, paralēli mācoties par šuvēju. Šajā laikā arī iepazina vīru — latvieti skrīverieti Imantu Blūmbergu.
Ģimene nokļūst apburtajā lokā
Atgriešanās Latvijā bija saistīta ar vīratēvu. Viņa bēres bija iemesls, lai no Karagandas atvadītos uz visiem laikiem. Tomēr arī Latvijā lielā ģimene — bērna gaidībās esošā Vija, viņas vīrs un vecāki — jutās nevajadzīga. Darbu nedeva, jo nebija pieraksta, pieraksta nebija, jo Skrīveros neesot brīvas dzīvojamās platības, māju nevarēja nopirkt, jo nebija darba. Vien gaišs cilvēks — ciema priekšsēdētāja Lejiņa — bija atsaucīga un ierakstīja ģimeni ciema grāmatā. Vīrieši dabūja darbu — tēvs VEF rūpnīcas celtniecībā Aizkrauklē, vīrs — Aizkraukles kolhozā par šoferi. Vijas pirmā darbavieta — grāmatvede Skrīveru patērētāju biedrībā, vēlāk strādāja Skrīveru Zemkopības institūta laboratorijā. Kad sāka celt Ogres trikotāžas kombinātu, Vija, daudz nedomājot, devās turp. “Tur man patika! Nedaudz atgādināja Karagandu — daudz dažādu tautību cilvēki. Līdz pat pensijai — 26 gadus — strādāja uzņēmuma attīrīšanas iekārtās par hidrobioloģijas laboranti. Laboratorija apkalpoja daudzus tekstiluzņēmumus Latvijā. Izauklēts dēls, arī divas mazmeitas. Vairākus gadus “Birzītēs” bija liela aveņu plantācija, un, pensijā esot, tur kopā ar jauniešiem bija laba nodarbe, līdz ogu audzēšana kļuva neienesīga. Šodien Vija ir Skrīveru senioru kora “Baltābele” dalībniece, dzied tajā kopš pirmsākumiem. Ar kori būts ne tikai daudzās pilsētās Latvijā, bet arī Horvātijā, Polijā, Zviedrijā, un Vija teic, ka brauks vēl, ja vien aicinās. ◆
