Vietalvas Dziedāšanas biedrības karogs, kas apskatāms Rakstniecības un mūzikas muzejā (RMM), piedzīvojis gan pirmo nacionālo atmodu, gan izsūtījumu uz Sibīriju un atgriešanos mājās. Tas lepni nests dziedātāju priekšā, sākot ar Pirmajiem latviešu Dziesmu svētkiem (1873), kuros piedalījās Vietalvas vīru koris, līdz pat beidzamajiem pirmās brīvvalsts Dziesmu svētkiem (1940), bet kopš 1961. gada kā liels dārgums ticis glabāts mūsu muzejā.
Darina barona meitas
Kopā ar karogu lietoja dekoratīvu karoga kāta uzmavu — sudraba liru. Tā bijusi II Vispārējos latviešu dziesmu svētkos (Rīgā 1880. gada jūnijā) godam pelnīta balva Vietalvas jauktajam korim diriģenta Jura Kalniņa (Prātkopja) vadībā, izcīnot pirmo vietu “dziesmu karā”.
Karoga tapšana apvīta leģendām — karogu Vietalvas korim dāvinājusi vietējā barona fon Brimmera ģimene, lepojoties, ka tās valdījumā ir tāds koris un kora vadonis “kā nevienam”. Leģendas variants vēstī — karogu savām rokām darinājušas fon Brimmera meitas, kuras pašas labprāt dziedājušas latviešu zemnieku korī, ko vadījis šarmantais skolotājs Juris Kalniņš. Klīdušas runas, ka ne tikai patika un dziedātprieks mudinājis barona meitas (vai vienu no meitām) šūdināt karogu par godu Jurim Kalniņam un viņa vadītajam korim…
Kā nu tur bijis, kā ne, bet kora gada svētkos, 1871. gada maijā, jauno karogu svinīgi pasniedza diriģentam Jurim Kalniņam (Prātkopim). Koris tā lepojās ar saviem pirmsākumiem, ka vēl daudzus gadus vēlāk, kad jau bija nomainījušās dziedātāju paaudzes, fotografējās un uzstājās ar godalgoto karogu un sudraba liru.
Bet leģendas ar to nebeidzas. Vairāk nekā ceturtdaļu gadsimta ik reizi, kad muzejā tika rādīts šis karogs un sudraba lira, paklusām tika stāstīts arī par tā turpmāko likteni.
Garais ceļš uz Sibīriju
1949. gada 25. martā Latvija piedzīvoja iedzīvotāju masveida deportāciju uz Krievijas attālākajiem reģioniem.
Tajā piektdienas rītā no Madonas apriņķa Odzienas pagasta “Jauntrakšķinu” mājām piespiedu ceļu uz Tomskas apgabalu sāka arī Vietalvas Labdarības biedrības ekonoms Pēteris Penderis un viņa sieva Emma, meita Gaida Grāvīte, znots Jānis Grāvītis un mazmeita Daina. Lai padomju okupanti nezaimotu un neiznīcinātu Vietalvas biedrības karogu, Pēteris aptinis to sev ap augumu zem virsdrēbēm un paspējis to izdarīt vien mazu brīdi, pirms viņu kopā ar ģimeni iedzen pajūgā, lai vestu uz tuvāko staciju un tālāk — uz Sibīriju. Tajā brīdī viņš bijis jau cienījamā vecumā — gandrīz 70 gadu vecs.
Šis izsūtīto ešelons ceļā bija divas nedēļas, iekams nokļuva Tomskas apgabala Asinas rajonā un iebrauca Asinas stacijā, kas bija sava veida “sadales punkts” — no šīs stacijas izsūtītos izvadāja pa visu rajonu. Pēteris Penderis, kā tas atzīmēts dokumentos, šo vergu sadali nepiedzīvoja, viņš nomira Asinas stacijā 1949. gada 11. aprīlī un, cik noprotams, turpat stacijas tuvumā arī aprakts kopā ar citiem nelaimīgajiem likteņa biedriem.
Karogu tālāk saglabāja viņa ģimene. Kad 1953. gada 5. martā nomira Staļins, lēnām un smagnēji mainījās PSRS politiskā gaisotne, un nometņu vergus pamazām sāka brīvlaist. Grāvīšu ģimeni un Emmu Penderi atbrīvoja 1957. gadā, viņi atgriezās Latvijā, kopā ar viņiem arī karogs.
Atrod ekspedīcijā
1961. gada vasarā mūsu muzeja tolaik pavisam jaunie darbinieki — Saulcerīte Viese, Zenta Reiskarte, Jeronīms Stulpāns, Romāns Pussars — devās muzeja materiālu vākšanas ekspedīcijā. Galvenais uzdevums bija fiksēt fotoattēlos to, kā unikāli skaistā Daugavas leja starp Pļaviņām un Koknesi palēnām pārtapa postažā, ko nosauca par Pļaviņu HES būvi — nelīdzēja nekādi sabiedrības protesti. Šīs ekspedīcijas laikā pie muzeja darbiniekiem arī nonāca Vietalvas karogs.
Šobrīd nav zināms, vai tas bijis plānots atradums. Nav vairs arī, kam pajautāt. Taču ir saglabājušies ekspedīcijas dalībnieka Romāna Pussara fotografēto filmu negatīvi, un starp tiem iemūžināts brīdis, kad Emma Pendere, Gaida un Jānis Grāvīši tur rokās savu likteņbiedru — Vietalvas Dziedāšanas biedrības karogu — pirms tā atdošanas mūsu muzeja glabāšanā. Šis attēls ir tā vērts, lai ilgāk un rūpīgāk ieskatītos šo triju cilvēku acīs.
Par liru — jādomā, ka tā bijusi paslēpta jau savlaikus turpat mājās, iespējams, kopā ar saglabātajiem Vietalvas Labdarības biedrības dokumentiem, kas arī atrodas mūsu muzeja krājumā. Šie dokumenti gan atspoguļo biedrības darbību tikai vācu okupācijas laikā (1941. gada rudens — 1944. gads), jo viss biedrības arhīvs (1872.—1940. gads, saglabājies saraksts) nosūtīts “Biedrību likvidācijas komisijai pie Tautas komisāru padomes”.
Dalās atmiņās
Un vēl. Emma Pendere ar meitu Gaidu Grāvīti dalījušās atmiņās par teātra spēlēšanu Vietalvā, par dziedāšanu korī, par teātra un kora repertuāru, par dažādiem pasākumiem un notikumiem kultūras dzīvē Vietalvā (šīs atmiņas pierakstījis R. Pussars). Tikai ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēts 1949. gada marta sāpju ceļš. Arī tas ir laikmetu raksturojošs fakts — nebija vēlams 1961. gadā publiski dalīties atmiņās par pārdzīvoto, jo tad varēja vēlreiz mērot ceļu turpat atpakaļ. Par padomju dzīves īstenības nomelnošanu.
Viens teikums R. Pussara pierakstītajās atmiņās par Vietalvas kori iekļauts kā Emmas Penderes citāts: “Mēs visi bijām dziesmu gari!” Varbūt šī izjūta — būt “dziesmu garam”, nevis izsūtītam vergam — palīdzēja izturēt. Un atgriezties. ◆
