“Savulaik trušus sākām turēt bērnu priekam. Tagad, kad dvīņi lieli, trušu audzēšana ir mammas vaļasprieks,” saka Iveta Ločmele no Staburaga pagasta. Lieldienu dāvanā šajās mājās būs mazie trusēni — tūlīt pēc svētkiem trušu ģimenēs gaidāms pieaugums.
Izraudātā Baiba
Trušus Ločmeļu ģimenē audzē apmēram desmit gadu, bet pirmsākums šai nodarbei bijis visai “asarains”. Kad bērniem — dvīņiem Laumai un Normundam — bijuši gadi astoņi, tēvs kopā ar dēlu apmeklējis lauksaimniecības izstādi. Tur Normundu tik ļoti apbūruši garauši, ka viņš asarām acīs lūdzis, lai vienu nopērk. Tā “Dālderos” tikuši pie ļoti skaistas šķirnes trušu jaunkundzes, rudas “burgundietes” ar tikpat skaistu vārdu — Baiba. Rudā skaistule bijusi ļoti mīlēta, un viņa bija viens no tiem trušiem, kurš šajās mājās nodzīvoja savu dabisko mūžu.
“Nu bērni jau pilngadīgi, mācās Jēkabpilī, un trušu kopšana vairāk ir mans darbs,” atzīst māmiņa Iveta. Ziedu laikos viņu mājās bijuši pat 70 garauši, nu palikuši apmēram trīs desmiti. Savam priekam. Ik pa laikam tiek iegādāta kāda īpaša šķirne, bet lielākoties tie ir vienkārši skaisti dzīvnieciņi bez izciliem ciltsrakstiem.
Iveta Ločmele atzīst, ka šo gadu laikā uzkrātas arī zināšanas par trušu kopšanu. Garauši ir diezgan uzņēmīgi pret slimībām, un to turētājiem var nākties piedzīvot arī emocionālus pārbaudījumus, kad nākas šķirties no visa ganāmpulka. “Mums gan tas gājis secen, bet truši ir dzīvnieki, par kuriem ļoti jārūpējas,” saka saimniece. Garaušiem nedrīkstot dot slapju zāli, vēl ideālāk, ja to vispār nedod, tikai zāles granulas. Protams, īpašais garauša gardums ir burkāns, bet pārāk nevajagot aizrauties ar kāpostu iebarošanu. Trušiem garšo arī sauss siens un graudi, apkaltusi maize un lopbarības bietes, tiem dod arī kombinēto barību, īpaši grūsnajām mātītēm. Ziemā trušiem patīk našķoties ar apses zariņiem, bet vitamīnu devu viņi saņem no skujām, kuras ik pa laikam arī tiek iekļautas viņu ēdienkartē.
Trusis cienījamos gados
Apskatot īpašo zaķu valstību, kurai visu gadu mājvieta ir ārā, saimniecības ēkas aizvējā saimniece rāda vēl kādu ģimenes mīluli — baltu skaistuli Sniedziņu. Viņš šajās mājās uzradies pašā ziemas vidū, tā ka vārda izvēle bijusi likumsakarīga. “Sniedziņam ir astoņi gadi, tas trusim ir cienījams vecums, un skaidri zinu, ka viņa mūžs nebeigsies katlā,” nosaka Iveta. “Droši vien Lieldienu dēļ nav ētiski tā teikt, taču trušu gaļa ir veselīga, diētiska, tajā esot pat pretvēža vielas. No truša gaļas sanāk ne vien izcils sautējums, bet, pareizi iemarinēts, arī gards šašliks un pelmeņi. Kad tādus pelmeņus pagaršo, veikalā pirktie vairs neliekas baudāmi,” atklāj saimniece. “Bija laiki, kad mūsmājās par šo tēmu skaļi nerunāja, mums trusis bija tikai mīļdzīvnieciņš. Lieldienu simbols, no kuriem kāds eksemplārs tomēr ik pa laikam “pazuda”. Un viss! Bērniem nekas vairāk par to nebija jāzina.”
Savulaik Lauma un Normunds trušu kopšanā ieguldīja lielu darbu. Lai pabarotu savus mīluļus, abi pusaudžu gados iemācījās pat pļaut ar izkapti. Ābeļdārzs ik vasaru ticis izpļauts tieši trušu vajadzībām.
Protams, bērniem sava teikšana bijusi arī trušu vārdu izvēlē, tiem doti arī multfilmu varoņu vārdi. Vai katram trusim šajās mājās ir savs vārds? “Nē, tikai īpašajiem. Visiem senioriem gan mūsu būros vārdi ir,” atklāj saimniece.
Trausli bērni un kuplas saimes
Kad bērni bija mazi, Ločmeļu ģimenē viena no Lieldienu tradīcijām bija olu meklēšana. Abi agrā rītā ar groziem rokā pagalmā vāca garaušu atnestās olas. Vienu gadu gan Lieldienas pārsteigušas ar dziļu sniegu. Lai olas kupenās nepazustu, garausis tās bija atstājis uz taciņas. Siltās olas sniegu pakausējušas, tās iegrimušas bedrītēs, un lielākoties bērni tās atraduši, tikai uzkāpjot virsū.
Šogad dažas dienas pēc Lieldienām vairākās trušu ģimenēs gaidāms pieaugums. To speciāli plāno siltākā laikā, lai mazie trusēni nenosalst. Iveta stāsta, ka ir ļoti rūpīgas un pieredzējušas mātes, kuras migu jau iepriekš izklāj ar dūniņām, tāda bijusi arī rudā skaistule Baiba, kuras būrī tikai pēc kustīgiem spalvu kušķīšiem bijis skaidrs — ahā, tur apakšā ir trusēns. Taču gadās arī tādas mātītes, kuras radību mirklī vairāk aizņemtas ar sevi, un tad saimniecei jāiet palīgā iekārtot mazajiem mitekli. Tādos brīžos gan jārīkojas ļoti uzmanīgi, mazos nevar īpaši aiztikt vai pūst virsū dvašu. Tāpat kā maziem putnēniem.
Saimniece atklāj, ka trušu mātēm grūtniecība ilgst vien mēnesi, taču lielākoties trušu mātēm ļauj tikt pie pēcnācējiem ne vairāk kā divas reizes gadā. Standarta trušu ģimenē dzimst seši septiņi mazuļi, taču ir bijuši arī 13 trusēni.
Iveta atzīst, ka truškopība mūsdienās vairs nav tik izplatīta nodarbe, jo cilvēki rēķina ieguldīto laiku un līdzekļus un saprot, ka tas nav izdevīgi. “Taču, ja labi padodas burkāni, kāpēc nenopirkt garausi?” nosaka viņa. “Tie, kuriem truši patīk, nekalkulē un nerēķina. Viņiem tie vienkārši ir!” ◆
