Pasaulē ik gadu 27. martā atzīmē Starptautisko teātra dienu. Profesionālais teātris, amatieru kolektīvi — tajos ir tik daudz dažādu cilvēku. Vieniem tā ir profesija, ar ko pelna naudu, otri spēlē savam un citu priekam. Kādi ir šie cilvēki, kurus vieno teātra mīlestība? Saruna ar Valles amatierteātra aktrisi Irīnu Brazausku.
Irīna man atmiņā palika no kādas īsas tikšanās un sarunas pirms vairākiem gadiem Vallē — runājot par teātri, aizrunājāmies līdz vaļaspriekiem, brīvā laika nodarbēm. Irīna ieminējās, ka brīvajos vakaros arī plīts esot uzmūrēta… Tādu meiteni taču nevar aizmirst! Šoreiz tiekamies pavasarīgā dienā Valles vidusskolas sarīkojumu zālē. Smagnējs un tumšsarkans priekškars atsedz tukšo skatuvi, līdzās tai — melnas klavieres. Aiz loga — priecīga saule.
Izprast, pieņemt un iemīlēt
— Valles amatierteātrim pagājušajā svētdienā Bauskā bija skate. Kā jums tajā veicās?
— Piedalījāmies ar “Krustmāti Jūli no Tūles”, man ir Nīnas loma, divi mazi uznācieni. Manuprāt, bija labi, bet žūrijas vērtējumu zināsim tikai aprīlī.
— Viegli un uzreiz spējat iejusties tēlā?
— Sākotnēji varbūt neizprotu, nevaru kaut ko tēlā pieņemt, bet pamazām iemācos izprast, pieņemt un iemīlēt. Gadās, kāds neatnāk uz mēģinājumu, tad “jāieskrien” cita lomā, tas vairs problēmas nesagādā. Arī katra maza loma jāizprot. Atceros kuriozu — vienā skatē bija gadījums, kad divreiz nācās sākt spēlēt lugu. Aina sākusies, es uz skatuves, un no zāles atskan balss: jums laikam nevajag spēlēt! Vai es tik slikti spēlēju? — prātā ieskrēja doma. Izrādījās, žūrija vēl nebija sanākusi, pārtraucām un tad sākām no jauna.
— Kā nokļuvāt Valles amatierteātrī?
— Radu bērēs satiku vienu mūsu kolektīva aktieri. Vaicāja, vai negribot nākt spēlēt, trūkstot vienas aktrises. Jā! Man patika, es gribēju. Ievilka tajā teātra virpulī, un ar nelieliem pārtraukumiem te darbojos kādus deviņus gadus. Lielāks satraukums ir, spēlējot savējiem. Viņi ir bargākie vērtētāji, kaut mūs tāpat mīl, pat ja kļūdāmies.
— Vai ir kāda loma, kas īpaši tuva?
— Atmiņā ļoti palika Mārtiņa Zīverta luga “Divkauja”, biju kalponīte. Toreiz novadā saņēmu atzinību par kalpones lomas atveidošanu, laikam izdevās uztvert īsto noti, kā jāspēlē. Pēdējos gados kolektīvam ir riktīgs uzrāviens — pirmā pakāpe skatē pērn un šogad. Esam saspēlējušies, viens otru labi izjūtam, ja kāds aizmirst tekstu, varam viens otra vietā norunāt, improvizēt.
— Darbs, mājas, ģimene un bērni prasa daudz laika. Vai viegli izbrīvēt vakarus mēģinājumiem?
— Mēģinājumi ir divreiz nedēļā, ir forši, bet arī nogurdinoši, īpaši pēdējā laikā, kad pēc darbadienas vairs negribas nekur. Šogad biju slinka, nepiedalījos Ziemassvētku, Jaunā gada pasākumos. Darbs ļoti ierāvis, esmu grāmatvede, gada beigās daudz darba, arī tagad — jāgatavo gada pārskats. Tomēr saņemos, atnāku — te cita gaisotne, cita dzīve, un ir labi.
Valoda tēva piemiņai
— Esat grāmatvede. Vai šo profesiju izvēlējāties pārdomāti un laikus — jau pamatskolā, vidusskolā?
— Tā īsti nebija. Pēc vidusskolas beigšanas iestājos augstskolā Jelgavā, gribēju mācīties citā nozarē, netiku budžeta grupā. Apstākļi tad nebija tādi, lai varētu mācīties par maksu, bet tieši tobrīd Jelgavas Amatniecības vidusskolā piedāvāja apgūt grāmatvedību. Pēc vairākiem gadiem vēlreiz iestājos augstskolā, gribēju mācīties par krievu valodas skolotāju, pusgadu pat pastrādāju, bet pieteicās trešais bērniņš.
— Kādēļ izvēlējāties tieši krievu valodu?
— Mans tēvs bija krievs, un līdz 5. klasei mācījos krievu skolā. Tētis nomira, kad man bija astoņi gadi. Gribēju paturēt kaut ko, kas man vienmēr atgādinātu par viņu. Un tā bija valoda, turklāt padevās labi, pamatskolā skolotāja teica — man esot “gramatikas gēns”. Valles krievu valodas skolotāja Anna Sokolovska arī mudināja mācīties, pat tagad, šad tad satiekot, to atgādina.
— Un kā būs?
— (Nopūšas.) Nebūs. Tas ir apburtais loks. Lai varētu mācīties krievu valodu, vispirms piecus gadus jāapgūst baltu filoloģija. Lielais dēls tagad ies mācīties tālāk, abi studēt nevarēsim. Dēlam 17 gadu, biju jauna mamma. Ātri kļuvu patstāvīga, jau 16 gadu vecumā prom no ģimenes.
— Agri uzņēmāties tik lielu atbildību.
— Man bija septiņpadsmit, kad apprecējos. Tajā laikā biju daudz uzņēmīgāka, varbūt jaunības maksimālisms palīdzēja. Dzīvoju Bārbelē, izbraukāt uz skolu Vallē bija grūti, mēģināju visādi — gan ar mašīnu, gan ar riteni. Vēlāk sāku dzīvot Vallē, bērnu vedu uz dārziņu, pati — uz skolu. Lielu ģimeni esmu vēlējusies vienmēr, tikai biju domājusi mazliet citādā secībā: līdz 25 gadu vecumam iegūšu augstāko izglītību, un tad man būs tie trīs bērni. Taču vienīgais no plānotā, ko līdz 25 gadu vecumam ieguvu, ir trīs bērni, man gan saka — tas esot daudz.
Patstāvību un darba mīlestību iegūst skolā
— Kur ir jūsu dzimtā puse?
— Esmu no Siguldas, uz Valli atveda mīlestība, attiecības gan beidzās, taču tepat satiku savu tagadējo vīru. Uz dzimto pusi dodos reti, tikai apciemot radus. Siguldā mācījos sākumskolas klasēs, vēlāk astmas dēļ pārgāju uz Cēsu sanatorijas Meža skolu. Meža skola bija labākā vieta, kur vien varēju nokļūt, kā otrās mājas — iemācīja ļoti daudz praktisku lietu dzīvei, ieaudzināja darba mīlestību — darījām visu, ko tagad bērni skolās nedrīkst: ziemā tīrījām sēklas, griezām cidonijas, strādājām dārzā, piķējām tomātus, vācām ražu — ābolus, tomātus, protams, dežurējām virtuvē. Skolotāja man ieaudzināja patstāvību, uzņēmību, kas dzīvē ļoti noderēja un noder. Kad sāku dzīvot laukos, šķita dabiski — ievākt sēklas, audzēt puķes, dārzeņus, stādiņus utt., un domāju — no kurienes tas man, jo mājās to neviens nedarīja. Par šīm lietām esmu pateicīga skolai. Arī īsta ģimenes izjūta izveidojās Cēsīs. Mēs, meitenes, kas dzīvojām vienā istabiņā, vēl tagad sazināmies.
Svarīgi, lai bērni lasa
— Bijāt pilsētas meitene, tomēr izvēlējāties dzīvot laukos. Vai tagad ir arī saimniecība?
— Vairs nav, bija govs, cūka un vistas, tās gan vēl tagad ir. Tas bija kā eksperiments. Bērni bija mazi, pienu vajadzēja, un kaut kā nebaidījos. Taču tas viss prasa laiku, darbu, un ekonomiski nav izdevīgi. Jāizvēlas — strādāt vai saimniekot mājās. Lai gan ir sievietes, kuras to spēj savienot. Domāju, ka nav sevi tik ļoti jānomoka, jādzīvo taču arī.
— Kā bērniem laukos visvairāk pietrūkst?
— Galvenokārt interešu izglītības. Lielajam puikam patīk sports, bet īsti nav viņa vecuma cilvēku, ar kuriem kopā komandā spēlēt. Mazie bērni interesējās par iespēju apmeklēt mūzikas skolu, paši izdomāja, ka grib mācīties spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Tuvākā mūzikas skola ir Vecumniekos, kooperējamies ar citu bērnu vecākiem, lai izvadātu. Tomēr, no otras puses, ir priekšrocības — laukos mazāk ir netikumu, kas pilsētās jauniešiem vienkāršāk sasniedzami. Pilsētās arī nežēlīgāka konkurence, laukos bērni ir vienlīdzīgāki. Nezinu, kā būs, kad aizies tālāk studēt… Cik redzu Valles skolas absolventus — iet un dara, dzīvē sasniedz daudz.
— Otro gadu piedalāties vecāku žūrijā. Vai cenšaties arī bērnos ieaudzināt grāmatu mīlestību?
— Man svarīgi, lai bērni lasa. Bērnu žūrija ir labs pienākums, balviņas — stimuls, ka jāizlasa. Pati kādreiz bērnībā lasīju “pa kluso” pat zem segas ar lukturīti. Vidusskolā, šķiet, vienīgā izbūros cauri Andreja Upīša “Zaļajai zemei”. Bet tad lasīšana apsīka — saimniecība, bērni, darbs. Pagājušā gada vecāku žūrijas grāmatas bija “smagas”, visas — viena pēc otras — bija par pašnāvību. Nevarēju apstāties — lasu un raudu, lasu un raudu!
Vilkme ir laba
— Un kas ir tas, kā pietrūkst jaunai sievietei laukos?
— Ja dzīvotu tuvāk Rīgai, biežāk apmeklētu teātri. Patīk mūzika, dejas, labprāt aizietu padejot. Ir arī te balles, bet Vallē apmeklējums nav liels. Ar draudzenēm kādreiz aizbraucam izklaidēties. Jaunībā neiznāca izstaigāties pa ballēm.
— Pastāstiet par savu neparasto vaļasprieku — varbūt tapis vēl kāds mūrējums?
— Uzmūrēju mājās krāsni, vecā savu laiku bija nokalpojusi. Pēc grāmatām skatījos, ar cilvēkiem parunāju. Novembrī pabeidzu, pāris mēnešus mūrēju, bet tas tāpēc, ka tikai vakaros, pa druskai. Ar katru mūrējumu jau redzi kļūdas, bet vilkme ir laba. Tomēr domāju, ka sievietei visi darbi nav jādara. Man draudzenes piekodināja: lai tā būtu pēdējā krāsns! Citi atkal — jābūt trešajai arī. Dēls ciemos atnākušajiem draugiem saka: mamma mūrēja, viņi netic — nu, kā tas var būt! Domāju tā — visu jau var izdarīt, bet vai vajag? Sievišķību nedrīkst pazaudēt. Visdrīzāk, tā būs pēdējā krāsns.
VIZĪTKARTE
VĀRDS, UZVĀRDS:
Irīna Brazauska.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Ogre, 1981. gada 18. maijs.
IZGLĪTĪBA: vidējā profesionālā, grāmatvede.
ĢIMENE: precējusies,
trīs bērni.
DZĪVESVIETA: Valles pagasta “Dārzniekos”.
NODARBOŠANĀS: grāmatvede.
VAĻASPRIEKS: viss, kas saistīts ar zemi — sēt, audzēt.
