Anita Liepiņa
Vēl arvien dun…
Ja reiz mana tauta, tad arī es esmu represēta.
Dvēsele, stīgota senām rētām,
zemapziņā sāpējusi
Par tautieti nesatiktu,
Kura staltuma aizvējā dzimta
vieda tikusi tiktu.
Ja reiz mana tauta, tad arī es esmu represēta.
Sēts nemiers un atmiņas sūrst
Gan Tēvzemē, gan manā sētā…
To nedzimušo mums trūkst
Un tikšanos nepieredzēto.
Ja reiz mana tauta,
tad arī es esmu represēta.
Kārkliem sažņaugtas zemes strēles,
Kur tīrumos maize zēla.
Smagi ābeles auglīgā gurumā nolīkst,
Lietus pār vientuļiem skursteņiem nolīst…
Un tomēr — ja reiz es, —
Mana tauta ir dzīvībai izredzēta!
Jaunai dienai ik rītu Gaismā smeļot spēku,
Svētu Cerību Ticība sirdī nes —
Plauks mana tauta, plaukšu es!
