(10. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
118. diena
Esam Ekvadorā, Otavalo. Izstaigājam pilsētu dienas gaismā. Visās malās tirdziņi, nevaram iedomāties, kas te notiek brīvdienās. Pilsētiņa skaista, sakopta. Pagaršojam arī tradicionālo ēdienu, kas sastāv no dažādām pupiņām un dažādi pagatavotas kukurūzas ar asu riekstu mērci.
Jādodas stopēt uz galvaspilsētu. Pēc piecām minūtēm apstājas divas mašīnas, izvēlamies pirmo, un tās šoferītis, jauks puisis, aizved mūs uz kādu ezeru pilsētiņu. Patiesi skaista, visapkārt kalni. Šoferītis teic, ka visa valsts uz kalniem būvēta. Nokļūstam atpakaļ uz lielā ceļa, turpinām stopēt, un atkal apstājas divas mašīnas. Izvēlamies vienu un pēc trim stundām esam Kito — Ekvadoras galvaspilsētā. Esam šķērsojuši ekvatora līniju un nu oficiāli esam citā pasaules pusē. Galvaspilsēta ir tīra, kārtīga, mierīga, cilvēki ļoti draudzīgi, nāk runāties. Gribam apskatīt ļoti skaistu baziliku, bet tā, izrādās, slēgta. Kopumā te ir 14 baznīcas un katedrāles. Pati pilsēta sastāv no daudziem parkiem un gājēju celiņiem, taču nav koku vai palmu. Vienā no kalniem uzstādīta milzīga eņģeļa statuja, kuru ceram apskatīt.
119. diena
Mēs abi, mūsu saimnieki un kāds francūzis, kurš mums pievienojas, dodamies apskatīt pilsētu. Redzam milzīgu tirgu, kur pārdod visu — mēbeles, drēbes, pārtiku un pat dzīvniekus pārtikai, piemēram, jūrascūciņas. Te var nopirkt arī koka lapas, kuras izmanto kokaīna izgatavošanai. Tās košļājot, var iegūt dabisko enerģiju. Mums gan nav laika tās meklēt. Tad dodamies apskatīt lielo eņģeļa statuju, kas ir gandrīz 3000 metru augstumā. Skaista, bet patiesībā nav nemaz tik liela, kā mums likās. Pats kalns ir pašā galvaspilsētas centrā, senāk tā bija inku un indiāņu svētā vieta. Kad sāka ieviest kristietību, kalna galā uzcēla eņģeļa statuju. Tā ir ar muguru pret dienvidiem, ar seju uz ziemeļiem, jo eņģelis it kā ir novērsies no dienvidiem, kur dzīvoja seno reliģiju pārstāvji. Šodien dienvidos dzīvo nabadzīgāki, ziemeļos — turīgāki ļaudis.
Mūsu draugi stāsta, ka Peru un Ekvadorā daudzās vietās, kurā kādreiz bijis kāds inku piemineklis, uzceltas baznīcas, iznīcinot senās kultūras. Uzzinām, ka valsts lielu daļu naudas iegūst tieši no tūrisma, taču cenas kļūst arvien augstākas, un paši ekvadorieši, piemēram, vairs nevar atļauties apskatīt Galapagu salas vai peruieši nevar nopirkt biļeti līdz Maču Pikču.
123. diena
Ar stopiem dodamies tālāk. Ar vienu ģimenīti braucam kādu stundu. Viņi stāsta, ka Kuenka ir īpaša ar to, ka pilsētu šķērso četras upes un nevienā citā pasaules pilsētā tā nav. Mums gan liekas, tas vairāk būtu attiecināms uz Ekvadoras mērogu.
Līdz Lohai paliek vien 150 kilometru, taču mūsu šodienas galamērķis ir Vilkabamba. Tur dzīvo 100 gadu veci un vecāki cilvēki. Pastāv daudz dažādu aizliegumu, piemēram, nedrīkst būvēt mājas no cementa, ir dažādi pārtikas ierobežojumi. Tomēr daudzi ārzemnieki tur nopirkuši zemi un dzīvo. Tā ir arī mūsu pēdējā pietura Ekvadorā. Jauks ciematiņš, redzam daudz ilgdzīvotāju un neskaitāmus tūristus, daba lieliska, atrodam arī lētu vietiņu, kur palikt.
124. diena
No rīta esam gatavi doties uz Peru. Taču diemžēl nekas nav tik vienkārši, kā izskatās. Pēc “Google” aprēķiniem, no ciemata līdz robežai ir divas stundas. Kad apturam pirmo mašīnīti, uzzinām, ka vismaz piecas. Ceļš ir šaurs un grūts, mašīnas pa to nebrauc. Jāsaka gan, ka uz robežu ved divi ceļi — viens labāks, bet garāks, īsākais ir sliktāks. Onkulītis, kuru nostopējam, brauc pa īsāko ceļu, bet paved mūs tikai pusi ceļa. Jāmeklē, kas vedīs tālāk, jo autobusi te nekursē. Un vēl sākas lietus. Esam iestrēguši kalnos un nezinām, kā tiksim uz priekšu. Izlijuši, slapji ar vēl vienu mašīnu esam pabraukuši gabaliņu tālāk. Piestājam kādā mājā, kur mūs pacienā ar kafiju un maizītēm, izžņaudzam drēbes. Uzzinām, ka te ir sākusies ziema, kas ilgs līdz jūnijam, un tas nozīmē nepārtrauktu lietu. Neesam priecīgi, bet kaut kā jātiek uz priekšu. Mūs brīdina, ka tas ir bīstami, bet kāpēc — to saprotam tikai pēc tam.
Apturam vienu čalīti, ar kuru braucam kādu stundu, bet līdz robežai vēl tikpat daudz. Ceļš briesmīgākais, kādu līdz šim esam redzējuši. Esam mākoņos, redzēt neko nevar, bet vismaz pretimbraucošu mašīnu nav. Ceļš vienās bedrēs, nekādu joslu vai līniju nav, lietus laikā ir zemes nogruvumi, no kalniem birst akmeņi. Vasarā te vēl kāds brauc, bet tagad satiksme apturēta, jo ir kalnu nogruvumi, redzamība slikta. Ja iesprūst, tad uz ilgu laiku. Taču mums paveicies ar vedēju, kaut kā tiekam uz priekšu. Ja nebūtu viņa, nezinu, kas būtu.
Esam mazā ciematiņā, ārā tumšs, tomēr vēl mēģinām stopēt. Un brīnumi notiek, pēdējais šoferītis tiešām brauc uz robežpilsētiņu.
125. diena
No rīta dodamies uz robežu. Nekādu problēmu, viss notiek ātri un ērti, neko nemaksājam. Mūsu piedzīvojumi Peru var sākties. Ko mēs zinām par šo valsti? Tajā dzīvo 31 miljons cilvēku, un tā ir divdesmitā lielākā valsts pasaulē. Vienīgi te par visu esot jāmaksā. Arī braucot ar stopiem. Tas gan mums nepatīk.
Kartupeļi Eiropā nokļuvuši tieši no Peru. Tagad šajā valstī esot vairāk kā 3000 kartupeļu šķirņu. Un vēl saka, ka Latvija ir kartupeļu valsts! Te audzē arī 55 veidu kukurūzu — baltu, violetu un pat melnu. Peru 2013. gadā bija arī lielākā kokaīna ražotājvalsts pasaulē. Un pašlaik ir sestā lielākā zelta ražotāja.
Peru iedzīvotāji katru gadu apēd 65 miljonus jūrascūciņu. Lielākais vilnis sērfošanai arī ir Peru — 2,2 kilometrus garš.
Peru slavena ne tikai ar Maču Pikču, bet arī Naskas līnijām — 70 milzīgām figūrām kalnos, kas ir lielākā arheoloģijas mistērija. Arī šamanisms te joprojām ir aktuāls.
Kad apturam pirmo mašīnu, pārliecināmies, ka par braucienu jāmaksā, jo te visas mašīnas izmanto kā taksometrus. Vienam autovadītājam stāstām, ka mums nav naudas, viņš par mums apžēlojas, bet jāsēž bagāžas nodalījumā. Vēlāk par mums apžēlojas vēl viens vedējs, kas pat piestāj pie mango koku lauka, kur saimniece mums atļauj salasīt pilnu somu ar mango.
Vai zināt, kas ir mototaksis? Motocikls ar piekabi cilvēku vešanai. Pabraucam arī ar tādu.
Braucam un vērojam apkārtni. Apkārt viens tuksnesis. Neparasti, ka daba var būt tik atšķirīga tik tuvu robežai. Pjurā satiekam kādu angli, kurš ceļo jau trīs gadus. Viņš pastāsta, ka no šejienes līdz galvaspilsētai Limai, kas ir 14 stundu attālumā, nav nekā, ko redzēt. Apskatām pilsētiņu, un ir sajūta, ka esam atgriezušies Centrālamerikā. Ja Kolumbijā un Ekvadorā bija tīrs un kārtīgs, tad tagad atkal ir mazais haosiņš — ielās pīpina, klaigā, satiksme haotiska. Viss notiek vienkārši, skaļi un patiesi. Un Peru vairs nav tik droša kā iepriekšējās valstis — jo nabadzīgāka zeme, jo vairāk zog. Tāpēc nolemjam līdz Limai braukt ar autobusu. Sarēķinām, ka par 14 stundu braucienu 13 līdz 40 eiro katram, ir izdevīgi, jo pašiem tas mums tāpat prasītu trīs dienas. Tāpat gribētos ēst un gulēt drošībā. Bet autobuss ir briesmīgs, pa pusei salūzis, ceram, ka ar to līdz galam viss būs ok.
(Turpmāk vēl.)
