Ar aizkrauklieti Ingu Ziediņu līdz šim nebijām personīgi pazīstamas, tomēr viņas vārds šķita dzirdēts. Kā nu ne, jo Inga bieži ir starp dažādu sporta sacensību dalībniekiem un uzvarētājiem. Viņai patīk garās distances, un, redzot daudzās medaļas, diplomus, kausus no sacensībām, šķiet, vai kilometru ziņā aizkraukliete nav veikusi ceļu apkārt pasaulei. Tas viņai vēl priekšā, jo šīs nedēļas jubilārei aprit 45 gadi.
10 kilometru vietā 42
Līdz pat skolas beigām Inga nevarēja izlemt, par ko vēlas kļūt. Nedaudz pastrādājot, viņa Lauksaimniecības akadēmijā studēja grāmatvedību un uzņēmējdarbību. Strādāts dažādos uzņēmumos, un tagad viņa jau vairākus gadus ir SIA “RRKP būve” projektu vadītāja. Dzīvē labvēlīgi iznācis tā, ka darbu var apvienot ar iecienītāko vaļasprieku — skriešanu.
Inga atzīst, ka ir daudz tādu, kuri “saslimuši” ar skriešanu. Viena pati to nevarētu, bet, tiekoties ar līdzīgi domājošiem, ir azarts turpināt.
Sports aizkrauklieti saistīja jau skolā. Viņai gan nepadevās sporta veidi, kur nepieciešams ātrums, piemēram, sprints. Inga sevi atrada garajās distancēs. Viss sākās ar Maskavas miera maratonu 1988. gadā. Inga bija nolēmusi skriet desmit kilometru distanci, bet citi mudināja paveikt vairāk, jo tas tāds treniņš vien esot. Un aizkraukliete pieteicās klasiskajai maratona 42 kilometru distancei.
— Pēc sacensībām domāju: kur man bija prāts — bez nopietniem treniņiem veikt tādu distanci?! Tomēr, pārskatot līdz tam paveikto, sapratu, ka pamats tam visam tomēr bija, jo, nodarbojoties ar airēšanu un slēpošanu, bija iegūta izturība, — stāsta Inga.
Tad sekoja Tautasdziesmu maratons Rīgā, turklāt ar labu rezultātu, un Ingai vēl saglabājies izgriezums no rajona laikraksta ar aprakstu par sacensībām un viņas foto. Nu jau maisam gals bija vaļā.
Vajag piedzīvojumu
Inga pamazām apkopojusi visu par savu veikumu sacensībās. Tagad pašai brīnums, cik daudz! Bieži jau neiznāk to visu aplūkot, un mūsu saruna tam ir labs iemesls. Paņemot rokā katru diplomu un medaļu, tās ir patīkamas atmiņas. Savulaik bijusi arī pierakstu burtnīca ar sacensību rezultātiem, kas diemžēl pazudusi. Saraksts ir iespaidīgs: skrējiensoļojums Rīga—Valmiera, kur pirmajā reizē 1990. gadā 107 kilometru distancē pavadītas 19 stundas, bet 2014. gadā pietika jau ar 13,5 stundām. Dažādas ultragarās distances, baso pēdu skrējiens, Volkswagen kauss ar velobraukšanu un skriešanu vairākos posmos, kur kopvērtējumā iegūta trešā vieta. Vairākas reizes veiktas 100 kilometru distances. Otro gadu Aizkraukles skrējēju komanda piedalās “Skrien Latvija” posmos. Šogad jau noslēdzies sacensību seriāls “Noskrien ziemu”, vēl un vēl.
Inga izmēģinājusi dažādus sporta veidus, un saistošākie šķiet tie ar lielāku piedzīvojumu vai kuros jāpārvar grūtības. Piemēram, Siguldas kalnu maratons, kur jātiek gan kalnā, gan no tā lejā, un augstums aizkrauklietei nepatīk. Interesants ir arī triatlons, kas ļoti iepaticies, jo vienās sacensībās ietvertas dažādas lietas. Darot vienu, jādomā, kā paveikt nākamo. Inga spriež, ka turpmāk mazāk vajadzētu kaut kur piedalīties, bet ir sacīkšu kopums, ko gribas pabeigt. Sacensības bijušas gan Latvijā, gan ārpus tās. Tuva viņai ir Tallinas trase. Interesants ir Vecgada skrējiens Igaunijā, kad gadumiju tā dalībnieki sagaida skrienot. Nereti vienās sacensībās pieveiktas pat divas distances. Visus startus pat nesaskaitīt. Šobrīd Ingas labākais rezultāts klasiskajā maratonā 42,197 kilometros ir 3 stundas 56 minūtes, ko viņa domā uzlabot. Visvairāk viņu fascinējot skrējēji cienījamā vecumā. Inga joprojām labi atceras, ka sacensībās Kuldīgā kāda 75 gadus veca sieviete finišēja tikai divas minūtes pēc viņas, gados jaunas sportistes… Tad gan bijis neomulīgi.
Liels pārbaudījums bija Eiropas čempionāts simts kilometros Francijā, kur skriet bija ļoti interesanti. Pērn startēts pasaules čempionātā simts kilometru distancē Holandē. Pilsētiņā, kur tas notiek, tas ir liels notikums. Iedzīvotāji distances malā rīko piknikus un atbalsta sportistus. Pēc trešā apļa visi jau ir iepazinušies. Tur izdevies sasniegt savu labāko rezultātu — 11 stundas 27 minūtes. Ne tik veiksmīgs sportiskā ziņā, taču ļoti interesants kā ceļojums, bija brauciens uz eksotisko Kataru, kur 100 kilometru skrējienā pirmo reizi Inga veica pusi distances — 50 kilometru.
Par dzīvi nav laika domāt
Aizkraukliete iesaistījusies virtuālajā skrējēju komandā “VSK Noskrien” un Maratona klubā, kas cenšas vismaz divas reizes gadā rīkot tālākus braucienus, kad reizē ir maratons un ekskursija. Tā ka lielākoties braucieni ārpus valsts viņai saistīti ar sportu.
— Tas ir mans vaļasprieks. Ir sacensības, kurās startēju, zinot, ka nekādas labās vietas nebūs vai pat pēdējā vieta. Tas ir izaicinājums, jo galvenais ir piedalīties un finišēt. Pirms kāda laika man bija veselības problēmas, un pusgadu ārstējos. Tad paskriet vispār nebija spēka. Beidzoties šim laikam, speciāli ieplānoju Maratona kluba braucienu, lai ātrāk tiktu ierindā. Tiklīdz izlietoju pēdējo zāļu pudelīti, sāku trenēties, — stāsta aizkraukliete.
Kādas domas rodas garajās maratona distancēs? Inga atzīst, ka sen vairs skrienot nepārdomā visu dzīvi, bet vairāk domā par distanci.
Pašas ģimenē skriešanai savulaik izdevās piesaistīt dēlus Kasparu un Sandi. Tagad viņi izauguši un saista citas intereses. Toties vienam no māsasdēliem patīk skriešana, un tad abi nereti kopā trenējas un piedalās sacensībās. Inga ar vīru Jāni nesen atklājuši orientēšanos kā kopīgu laika pavadīšanu, jo “tīrā” skriešana viņu neinteresē. Kopā viņi arī brauc ar velosipēdiem. Pagājušajā gadā, kad Inga skrēja Cēsu EKO treilu, kur bija iespējams, Jānis sievu pavadīja, līdzbraucot ar velosipēdu. Liels atbalsts sportā un ikdienā Ingai ir arī viņas mamma.
Interesantākais ir process
Ingai ir vēl divi vaļasprieki. Pirmais — rokdarbi, galvenokārt adīšana. Tie gan cits citam nereti traucē, jo gribas darīt abus. Tāpēc viņa teic, cik labi būtu, ja skrienot varētu adīt zeķes. Tad tādus maratonus veiktu! Vēl viņa Aizkraukles tautskolā apgūst filcēšanu, dekupāžu, tamborēšanu un izšūšanu.
— Reiz pasniedzēja teica, ka darināsim gleznas no filca. Skolā man slikti padevās zīmēšana, un domāju: ak, šausmas, kādas gleznas, turklāt no filca! Tomēr tas izrādījās tik vienkārši un fantastiski, ka pašai ir liels prieks. Turklāt darbs ātri paveicams, kas nav man raksturīgi, jo vairāk patīk ilgi un pacietīgi knibināties, — stāsta Inga.
Adīšanā viņu vairāk saista process, un praktiskākās lietas ir zeķes, bet džemperiem vai citam apģērbam nav pievērsusies. Inga savulaik uzvarēja arī ātradīšanas sacensībās Aizkrauklē. Tātad tomēr vismaz šiem abiem vaļaspriekiem ir kas kopīgs.
Vēl viens vaļasprieks Ingai ir prāta spēles — krustvārdu mīklas un dažādas viktorīnas. Viņa piedalījusies spēlēs “Zini vai mini” un tika finālā, “Prāta banka”, “Gribi būt miljonārs?”. Viņa atzīst, ka, piedaloties tajās, ir interesanta izjūta. Naudai balvā zūd vērtība, un paliek tikai azarts. Arī prāta asumu var uztrenēt, un šajā ziņā Ingai patīk izaicinājumi — grūtas mīklas un jautājumi, kuru atminēšanai paiet ilgs laiks. Nereti ir tā, ka, gatavojoties spēlei, pirms tam kaut ko cenšas papildus palasīt, lai gan šķiet — ko vairs “sagrābsi”? Tomēr bieži noder pat tas, kas uzzināts pēdējā brīdī. ◆
