“Kamēr nebiju saskārusies ar veselības aprūpes sistēmu, domāju, vai nu tik traki ir, cilvēki jau dažkārt mēdz pārspīlēt,” saka aizkraukliete Elīnas kundze, kura mājās auklē mēnesi veco meitiņu.
“Viendien man pēkšņi kļuva sarkans plakstiņš. Domāju, mieža grauds, nekāda lielā vaina nav, izlīdzēšos ar tautas metodi — kumelīšu tēju. Nezinu, vai nu tējai kas slikts, vai tā bija kāda cita infekcija, bet otrajā dienā man zem acs izveidojās krietns maisiņš. Nobijos un zvanīju uz poliklīniku. Tur man teica, ka neko nevarot līdzēt un varot mani pie ārsta pierakstīt tikai aprīļa vidū. Protams, līdz aprīlim nedomāju gaidīt, gāju uz aptieku, domāju, pārdos vismaz hidrokortizona ziedi, kuru agrāk šādā situācijā biju izmantojusi. Taču, izrādās, ka aptiekā tagad tādu var dabūt, tikai uzrādot recepti. Apburtais loks! It kā nu šo ziedi kāds tāpat vien sava prieka pēc pirktu! Iedeva man parastos acu pilienus. Piedevām vēl nopirku nomierinošus pilienus, jo ar mierīgu prātu veselības aprūpes sistēmu grūti saprast. Diemžēl pilieni nepalīdzēja, vakar zvanīju uz poliklīniku, domāju, varbūt acu ārstam ir akūtās stundas, bet nekā, teica — lai nāku un gaidu “dzīvajā” rindā. Vakar ap vieniem aizgāju pie ārsta, pirms manis bija astoņi cilvēki, līdz diviem nosēdēju, bet sapratu, ka tik ātri netikšu, gāju pie ģimenes ārstes. Viņa man izrakstīja ziedi par astoņiem eiro.
Es jau saprotu, mana vaina nav traģiska, bet, iedomājoties to putru, kas valda veselības aprūpē, nudien vajadzīgi dzelzs nervi.”
Uzklausīja Ināra Sudare
