Antiņš paņēma pudeli un devās uz Daugavu bļitkot.
Vēl nelicis urbi darbā, Antiņš vispirms iestiprinājās ar ugunīgo dziru.
Pēkšņi zem kājām nobrakšķēja ledus, un Antiņš līdz padusēm iekrita ūdenī. Viņš palika karājoties izplestajās rokās virs ledus.
Antiņš pārbīlī sāka skaļi lūgties: “Mīļais Dievs, glāb mani! Es šogad apņēmos nepīpēt!”
Debesu augstumos atsaucās barga balss: “Pirmā dzirdēšana!”
“Glāb, Dieviņ! Es apņēmos atmest dzeršanu!”
“Pirmā dzirdēšana!”
“Dieviņ, es apņēmos nepārkāpt laulību un nelīst pie saldās kaimiņienes!”
“Pirmā dzirdēšana!”
“Es apņēmos nezagt degvielu no darba devēja mašīnas!”
“Pirmā dzirdēšana!”
“Apņēmos skaudības dēļ nededzināt kaimiņa darbnīcu!”
“Pirmā dzirdēšana!”
“Apņēmos vairs neniekoties ar bļitkošanu!”
“Pirmā dzirdēšana!”
Šajā brīdī Daugavas malā apstājās ugunsdzēsēju mašīna un “ātrā palīdzība”. Glābēji Antiņu no ūdens izrāva kā korķi un iebīdīja dzeltenajā busiņā.
No debesu augstumiem bargā balss vēl atgādināja:
“Tad tu, Antiņ, tagad godīgi pildi savas apņemšanās!”
“Pirmā dzirdēšana!” atkliedza Antiņš.
Guntis Gailītis
