Jau rīt “Supernovas” finālisti cīnīsies par ceļazīmi lielajam Eirovīzijas finālam Zviedrijā. Šī ir pirmā reize, kad Eirovīzijas nacionālajā atlasē par klausītāju balsīm šķēpus lauzīs arī metālisti. Jaunjelgavietis Ēriks Francs ir vokālists grupā “Catalepsia” un dziesmas “Damnation” autors. Vēl jāpiemin, ka grupa nupat ieguvusi divas Latvijas Metālmūzikas gada balvas: labākais ieraksts “World of Cliché” un vokāls — Ervīns Francs.
Beidzis Aizkraukles mūzikas skolu
— “Staburagam” jau stāstījāt, ka grupu “Catalepsia” izveidojāt kopā ar skolasbiedriem. Kā radās grupa?
— Tas bija 2005. gadā, kad tikko biju pabeidzis mūzikas skolu un beidzot saņēmos spēlēt to, kas tiešām man patīk. Tolaik savācu apkārtējos cilvēkus, kuri mācēja kaut ko spēlēt un kuriem bija kaut neliela interese būt smagās mūzikas grupā. Mums atvēlēja skolas mūzikas telpas, kur bija iespēja pieslēgt ģitāru un “zāģēt”. Kopš tā laika esmu palicis vienīgais no grupas sākotnējā sastāva. Grupas nosaukums bija uziets pirms 10 gadiem, kad lasīju A. K. Doila grāmatas. To izmantojam kā ķermenī ieslodzītas dvēseles simbolu.
— Vai mūzika nāk no ģimenes?
— Daļēji. Tēvs jau agrā bērnībā man mēdza spēlēt akustisko ģitāru un dziedāt. Zināmu ietekmi tas uz mani atstāja. Taču neviens no ģimenes to nav uztvēris tik nopietni kā es. Mūzika ir mana dzīve, un bez tās es nevarētu pastāvēt.
— Mūzikas skolā gājāt Aizkrauklē, un ik dienas labprātīgi?
— Tieši tā. Mācījos P. Barisona Aizkraukles mūzikas skolā. Ja godīgi, man ļoti nepatika mans specialitātes instruments. Mūzikas skolas gaitas sāku kā trompetists, bet beidzu kā mežradzists, un šos instrumentus kopš tā laika neesmu spēlējis. Taču man bija ļoti foršs, jautrs un gudrs pasniedzējs. Pie viņa nekad nebija garlaicīgi. Mūzikas skolā mīļākais priekšmets bija klavierstundas. Diemžēl šajā dzīves posmā klavierprasmes izmantoju tikai komponēšanai, un pirkstu ātrums ir zudis.
— Spēlējat klavieres, mežragu, ģitāru, vienvārdsakot, visus instrumentus, kas nonāk jūsu rokās?
— Pašlaik regulāri spēlēju tikai ģitāru. Ik pa laikam paspēlēju taustiņus komponēšanas nolūkos. Pie bungām apsēžos tikai tad, ja ir tāda iespēja un lai izārdītos. Savukārt pūšamos instrumentus neesmu licis pie lūpām vairākus gadus, un šķiet, ka “pa lielam” esmu aizmirsis, kā tos spēlē. Labprāt iemācītos spēlēt vijoli vai čellu, kā arī kokli vai stabuli.
— Bieži uzskata, ka lauku skolas nevar sniegt kvalitatīvu izglītību. Vai kā students zināšanu ziņā jutāties apzagts?
— Varbūt nedaudz, jo vienaudži no citām skolām, kurus satiku pēc vidusskolas absolvēšanas, stāstīja par lietām, kuras viņi skolā apguvuši, un sapratu, ka manā mācību vielā tās neietilpa. Šobrīd to it nemaz neizjūtu, esmu veiksmīgi pabeidzis augstskolu, turklāt man bija otrais labākais bakalaura darbs savā studentu grupā. “Pa lielam” katrs iegūst tādas zināšanas, kādas pašam interesē, un skolā apgūtais ir tikai fonam un smadzeņu treniņam, un skolas statuss to nemaina.
Pusaudžu dusmas
— Esat dziesmas “Damnation” vārdu autors. Kā pie jums atnāk dzeja?
— Agrāk mēdzu rakstīt atsevišķus dzejoļus, kuros izliku pusaudžu dusmas un citas ne tās patīkamākās emocijas. Daudzi no šiem dzejoļiem tā arī neatrada melodiju un pat bija iznīcināti. Šajā dzīves posmā ļoti reti rakstu dzeju, kurai apakšā nav mūzikas. Kad ir tapusi kāda instrumentāla daļa dziesmai, tajā iedziļinos, uztveru noskaņu un rakstu par to, kas nāk prātā tajā brīdī, to apvienojot ar man aktuālo.
— Kādu dzeju lasāt pašreiz?
— Ja lasu dzeju, tad tie pārsvarā ir dziesmu vārdi vai citi nepopulāru dzejnieku darbi, kas mani uzrunā. Labprāt to baudītu biežāk, bet laiks ir līdz nelabumam ierobežots.
— Radoši cilvēki mēdz būt jūtīgi. Kā bēgat no citiem, kad vajadzīga vientulība?
— Katrs no mums ir radošs savā veidā, un mēs visi esam dažādi. Neesmu liels cilvēkmīlis un ļoti rezervēti izvēlos sev kompāniju. Kad nepieciešama vientulība, noraidu visus piedāvājumus, tikšanās un vienkārši sēžu četrās sienās, darot visu, kas ienāk prātā. Tas gan notiek reti. Ja nevaru izvairīties no sabiedrības, ieslēdzu austiņas, mūziku un iegrimstu darbos, neuztverot apkārtējo pasauli.
Tulko un koncertē
— Ar ko nodarbojaties ikdienā?
— Pirms trīs gadiem ieguvu bakalaura grādu rakstiskajā un mutiskajā tulkošanā. Pašlaik darba dienas aizvadu, strādājot tulkošanas aģentūrā. Pēc profesijas esmu lokalizācijas speciālists, kurš atbild par tulkojumu tehnisko pusi. Šo nozari izvēlējos, jo attiecīgajā brīdī tā likās pareizā izvēle.
— Daudz koncertējat?
— Plašu teritoriju vēl neesam iekarojuši, spēlējam vidēji reizi mēnesī. Līdz šim esam uzstājušies galvenajos Rīgas klubos, Jelgavā, Liepājā, Jēkabpilī, kā arī Lietuvā un Igaunijā. Prieks, ka klausītāji kaimiņzemēs mūs uzņem ļoti sirsnīgi. Jūtam viņu atbalstu arī tad, kad neesam viņu dzimtenē. Pašlaik plānojam vēl nedaudz pakoncertēt Baltijas valstīs. 18. martā uzstāsimies Valgā kopā ar grupu no Somijas un Igaunijas. Aprīļa beigās spēlēsim Rīgā, klubā “Nabaklab”, kopā ar diviem mūsu žanra pārstāvjiem no Krievijas. Pieļauju, ka būs vēl pa kādam koncertam starpā, un vasarā, iespējams, uzstāsimies arī brīvdabas festivālos.
Viltīgas balādes
— Kāpēc pieteicāties “Supernovai”?
— Konkursā piedalāmies, jo gribējām veikt sava veida sociālo eksperimentu — noskaidrot, kāda ir cilvēku reakcija, kad viņiem šādu mūziku pasniedz uz paplātes, jo, kā zināms, metāls nav populārākais mūzikas stils Latvijā. Mēs gan bijām viltīgi un pieteicāmies ar balādi, un daudzi no klausītājiem nemaz nenojauš, kādas dziesmas mums vēl ir krājumā.
— Kā konkurss jūs ietekmējis?
— Šķiet, ka esam sevi parādījuši lielākam cilvēku skaitam nekā iepriekš. Ir daudz pozitīvu atsauksmju, un, protams, tam visam līdzi parādās arī neliels pulks ar nīdējiem, kas mums noteikti netraucē. Esam pievērsuši gan Latvijas, gan ārzemju ļaužu uzmanību. Žēl tikai, ka lielākā daļa no šiem klausītājiem par mums spriež pēc vienas dziesmas. Par grupu bieži nevar spriest pat pēc viena noklausīta albuma, bet mūsu gadījumā mums izdots tikai viens pilnmetrāžas disks. Kopumā esmu apmierināts ar pašreiz notiekošo, un skatīsimies, vai tas ietekmēs mūsu koncertu apmeklētību.
— Kādas balādes vēl pūralādē? Vai tās visas ir jūsu sacerētas dziesmas?
— Ja izdala konkrēti balādes, tās, manuprāt, būtu dziesmas “Par vēlu”, “Nothing for no one”, “Unreachable”. Kompozīcija “Sārtā rītausma” savā ziņā arī ir balāde, tikai nedaudz traģiski niknāka nekā citas. Vairāku dziesmu mūzika ir rakstīta, kopā saliekot manas un ģitārista Jura idejas. Daļu no tām esmu rakstījis tikai es, savukārt attiecībā uz nākotni, domāju, ka katrs no grupas iesaistīsies, jo visiem ir atnākušas labas idejas.
Dēvē par dīvaiņiem
— Noskatījos pusfinālu, atzīšos, neesmu šī žanra piekritēja, bet jums izdevās ieraut mani savā priekšnesumā. Teicami! Kāpēc šis mūzikas žanrs daudziem ir svešs? Baidāmies?
— Šis arī bija viens no mērķiem — parādīt metālmūzikas lirisko un melodisko pusi cilvēkiem, kas par to tikpat kā neko nezina. Domāju, ka šis mūzikas stils ir apvīts ar dažādiem stereotipiem, kad mūziķus un to piekritējus dēvē par dīvaiņiem, narkotiku vai alkohola atkarīgajiem, depresīvajiem vai, viens no trakākajiem, — sātanistiem. Diemžēl Latvijā lietas mūzikā un kultūrā virzās daudz lēnāk. Vācijā, Zviedrijā, Dānijā un daudzās citās attīstītajās pasaules valstīs metālmūziku pieņem tāpat kā jebkuru citu mūzikas stilu. Taču tāpēc te esam mēs, lai lauztu stereotipus un radītu par sevi labu iespaidu.
— Kā sākās jūsu interese par metālmūziku?
— Man viss sākās, izdzirdot Krisa Aizeka dziesmu “Wicked Game” somu grupas “Him” izpildījumā. Es, būdams mazs, biju pārsteigts, kā tik gaudulīgai, garlaicīgai un saldai dziesmai var piešķirt tik spēcīgu skanējumu. Dievināju smagos ģitāras rifus un Villes Valo dobjo, zemo balsi. Tiku pie viņu albuma “Razorblade Romance” un kļuvu par fanu. Pēc tam nonācu pie “Metallica” ierakstiem, un šī grupa manās ausīs ieguva dievu statusu. Ar laiku sāku vairāk rakt un klausījos mūziku un izpildītājus, kas neparādās populārajā kultūrā.
— Kas, jūsuprāt, ir šīs mūzikas valdzinājums?
— Metālmūzikā ir daudz valdzinājumu. Ir neskaitāmi žanri, kurus iedala pēc skanējuma. Man šī mūzika dod dzīvesspēku, jo būtībā tā radās kā protests pret nekārtībām un ļaunumu pasaulē. Šajā mūzikā var atrast visu — akadēmiskus vokālus, simfonijas elementus, romantiku, skumjas, dusmas, sarežģītu ģitārspēles tehniku, un tā es varētu turpināt nedēļu no vietas. Ja cilvēks uzskata, ka metāls ir tikai agresīvs un kliedzošs mūzikas stils, lai paklausās tādas grupas kā “Nightwish”, “Kamelot” vai “Northern Kings”, un esmu pārliecināts, ka šī cilvēka domas mainīsies.
Tuvu sapnim
— “Dienas” mūzikas apskatnieks Uldis Rudaks jūs pielīdzina “Depeche Mode” un sola par jums balsot.
— Par Ulda Rudaka teikto esmu iepriecināts. Zinu, ka viņš ir smagās mūzikas piekritējs un bieži redzēts metāla grupu koncertos un festivālos. Ja godīgi, nekad neesmu bijis “Depeche Mode” fans, lai gan man patīk dažas dziesmas no viņu repertuāra. Man iedvesmu devusi mūzika, ko izpilda dažādas “gothic” un “doom metal” grupas, piemēram, “Type O Negative”, “Poisonblack”, “My Dying Bride” utt.
— Vai sevi redzat kā “Supernovas” uzvarētājus?
— Es ļaujos straumei un cenšos neiespringt, lai viss notiktu dabiski. Uzskatu, lai mēs uzvarētu, ir nepieciešams lielāks un vienotāks cilvēku atbalsts. To, vai vairums balsotāju būs mūsu pusē, redzēsim svētdien. Ja notiks brīnums un uzvarēsim, tas būs labākais, kas ar mani līdz šim noticis, jo uzvara šādā pasākumā krietni pietuvinātu manam sapnim.
— Vai “Supernovas” finālā gaidāms kāds pārsteigums?
— Par to aizdomājāmies, bet laika ir maz un uz skatuves arī negribam sarīkot cirku vai teātri. Esam mūziķi un arī uz “Supernovas” skatuves esam tādi, kādi savos koncertos. Vai būs kaut kas jauns — dzīvosim, redzēsim.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
jaunskungs Ervīns Francs.
Dzimšanas gads:
1990. gada 23. jūlijs.
Nodarošanās:
lokalizācijas speciālists tulkošanas aģentūrā
“Ad Verbum”, ārštata tulks.
Vaļasprieks: “Patlaban viss laiks paiet darbā un mūzikā. Dažreiz noskatos kādu filmu. Gribētos biežāk lasīt grāmatas, iemācīties meditēt un vairāk nodarboties ar sportu, bet laiks ir nāvīgi ierobežots. Daru tik, cik paspēju, un cenšos sevi par to nelamāt.”
