Vietalvas pagasta “Graudiņu” mājas un to saimnieki — kā stipra sala nemierīgajā Latvijas ekonomikā. Lai kādas krīzes nāktu, vietalvieši pratuši nostāvēt, nenokrist uz ceļiem. Spēkā un gudrībā pieņemas jau trešā paaudze — dēla Raivja meita. Vecāki saimniecību cer nodot dēlam, savukārt viņš studējis pedagoģiju, bet tagad cītīgi apgūst lauksaimniecību Vecbebru profesionālajā un vispārizglītojošajā internātvidusskolā.
“Sēklas” nauda pirmajai govij
Sandra Krīgale dzimusi Vietalvas “Bruņeniekos”, mācījusies Rīgā par celtnieci un jau iejutusies darba vadītāja lomā, domās būvējusi mājas, bet dzīvē viss nenotiek tā, kā iecerēts. Paspēja gan uzcelt vienu otru ēku, strādājot Jelgavas PMK, vēlāk Iecavas kombinētās lopbarības rūpnīcā. Kad krusttēvs Vietalvas “Graudiņos” kļuva vecs un nespēcīgs, Sandra pārņēmusi saimniekošanu. Toreiz vēl pēdējās darba dienas vadīja sovhozs “Vietalva”. Darba tajā gan nebija. Jaunā, 24 gadus vecā sieviete, iespējams, toreiz pārgalvīgi ņēma saimniecību uz saviem pleciem. Deviņdesmito gadu sākumā nebijis viegli — bez pajām, par kurām tolaik varēja iegādāties saimniecības tehniku vai nekustamo īpašumu, arī bez lielas naudas. “Sēklai” bija krusttēva dotie 500 rubļu. Tiem klāt Sandra pielika savus iekrājumus un iegādājās pirmo govi. Tolaik vēl domāja meklēt algotu darbu, nevis veidot lielu saimniecību. “Tomēr nebija man sirds citā vietā, vienmēr Vietalva mīļa bijusi,” atzīst saimniece. Pamazām saimniecība palielinājās, iegādājās cūkas, aitas. Pēdējās pēc pāris gadiem nokoda vilki, un līdz ar to aitkopība turpmākajos gados nav bijusi aktuāla. Vēlāk labs atspēriens bija valsts un arī Eiropas projektu naudas. Ierīkota piena māja un baseins, nopirkti jauni lopi.
Šobrīd kūtī ērti jūtas 28 slaucamas govis, bet saimniecībā kopā ir ap 50 liellopu. Daļa ir Limuzīnas šķirnes gaļas govis, vēl pa kādam suķim aizgaldā, pērn iegādātas arī vistas, un šogad sētā nāks truši.
Vīri traktoros, sievas cep kotletes
Auga ģimene, un jāpaplašina bija arī māja. Agrāk tā bijusi divas reizes mazāka nekā šobrīd. Te noderēja arī Sandras celtniecības iemaņas, un tagad no ārpuses nepateikt, ka ēka iekšpusē vēl glabā senās griestu sijas. Līdzīgi kā vairums, arī šī māja laikam nekad nebūs pabeigta. Saimnieki katru gadu remontē kādu no istabām un šovasar lielajiem darbiem gribētu likt punktu. Tas gan atkarīgs no piena naudas. Ja cena būs zema kā līdz šim, istabas tādas paliks vēl vismaz gadu.
Sētā neredz glaunus “John Deere” vai citu dārgu lauksaimniecības tehniku. Vēl uzticami kalpo padomju laika “Belarus”, T40. Ja kas remontējams, saimniecības vīri ātri tiek ar to galā. Katrs šajās mājās zina savus darbus, viens otram pakaļ nestaigājot, nenorādot. Sarunas laikā pa logu redzams, kā no kalna puses tuvojas sarkans traktors ar siena rulli, tuvāk mājai ar otru traktoru krauj kaudzē mēslus. No virtuves puses līdz istabai nonākusi kotlešu smarža. Tur vedekla gatavo pusdienas.
Sandras dēls Raivis pērn iestājies Vecbebru profesionālajā un vispārizglītojošajā internātvidusskolā, grib pabeigt lauksaimnieku kursu, lai vēlāk pārņemtu mammas iesākto. Pagaidām mācības ar darbu Rīgā un saimniecībā izdodas apvienot. Izstudējis par skolotāju, varētu, piemēram, vadīt vietējiem bērniem sporta nodarbības, diemžēl Vietalvas pusē tas nav pieprasīts, arī atalgojums pārāk niecīgs. Bez Raivja atbalsta saimniecība šobrīd nespēj iztikt. Lielos slaukšanas darbus gan divas reizes dienā veic Sandra, bet, ja rodas vajadzība, palīgā nāk dēls. Piena vads gan šo darbu būtiski atvieglojot, un, ja būtu iespēja, “Graudiņu” saimnieki tiktu galā arī ar trīs reizes lielāku govju skaitu. Vedekla, kamēr lielākais darbs ir mazuļa auklēšana, pievērsusies grozu un citu priekšmetu darināšanai no klūgām. Vēl gan esot daudz ko mācīties šajā arodā, bet ar laiku tas varētu papildināt kopējo budžetu.
Kopā ar nomātajām platībām Sandras ģimene pašlaik apstrādā nedaudz virs 100 ha zemes. Vairāk barības izaudzēt un novākt nevar, līdz ar to arī govju nevar būt vairāk. Kā no šī apburtā loka izkļūt? Pagājušajā gadā pagasta izsolē nopirkti 20 ha — tepat, pāri ceļam. Darījumam nācās ņemt kredītu, tas 20 gados jāatmaksā bankai. Citas iespējas tikt pie zemes neesot. “Tādi kā mēs, mazās saimniecības, kuras nekad nav dzīvojušas pāri saviem līdzekļiem, nav sagrābušas lielus kredītus, neizputēs, lai kādi laiki nāktu,” pārliecināta “Graudiņu” saimniece. “Darbs smags, bet pietiek ar vienu atpūtas dienu, kā jau atkal gribas iet un darīt.”
“Limuzīnus” ved uz Neretas pusi
Pienu pārdod AS “Valmieras piens”. Aptuveni 15 gadu laikā izveidojusies abpusēja uzticēšanās, un tās zaudēšanai nav pamata. Valmierieši mazos zemniekus “neuzmeta” arī krīzes laikā, kad piena cena bija ļoti zema un varēja atteikt lielo piena mašīnu sūtīt uz tik attālām mazām saimniecībām kā “Graudiņi”.
Vairākus gadus vietalvieši nodarbojas arī ar gaļas lopu audzēšanu. Sākums šai nozarei bijis neizdošanās sēklošanas laikā, kad vienīgā iespēja bija piena govi apsēklot ar gaļas bulli. Jau otrajā paaudzē piedzimst gandrīz tīrasiņu zīdītājgovs. Sākumā teliņus pārdeva gaļas kombinātam, nesen sākta sadarbība ar Neretas pusē esošo Kaspara Ādama “Liellopu izsoļu namu”. Attālums līdz izsoles vietai liels, toties vedamo mazāk, kā gribētos. Kuplāku liellopu ganāmpulku nevar turēt mazās zemes platības dēļ. Pārdošanai pieņem līdz 11 mēnešus vecus liellopus, bet jaundzimušo vienā laikā nav tik daudz, lai uz Vietalvu sūtītu lielo mašīnu. Risinājums rasts arī šoreiz — iegādāta maza piekabe, un līdz izsoles vietai tagad var aizvizināt divus jaunlopus.
Saulgriežos nav ko aplīgot
“Graudiņu” saimnieki ir tik lieli optimisti, ka pat vienmēr citiem uz mēles esošais slikto ceļu jautājums nešķiet būtisks. Jā, Vestienas pusē grants ceļš ir ļoti slikts, nesen piena vedējs salūzis, bet pārējie posmi ir izbraucami. Pamanīta arī rosīšanās uz Alunēnu — Odzienas ceļa, runājot, ka to šogad varētu pat noklāt ar asfalta kārtu.
Vietalvas puse šogad izņemta no mazāk labvēlīgo apvidu platību maksājuma, bet šī nauda lieti noderējusi. Tomēr Sandra teic, ka platību maksājumi kopumā rada situāciju, kas traucē un ierobežo. Joprojām daudz ir ir tādu, kuri nekustamo īpašumu iegādājušies un turpina paturēt tieši platību maksājumu dēļ. Tiem, kuri zemi apstrādātu un ražotu, tas nav iespējams.
Kā lielu ieguvumu ikdienas ritumā saimnieki novērtējuši arī elektronisko datu iesniegšanu LAD, Lauksaimniecības datu centram un citām iestādēm. “Dzīve laukos kļuvusi vieglāka, sēdi pie datora, un visu var izdarīt. Problēmas varētu būtu vecākiem cilvēkiem, kuriem palīgā nāk Vietalvas puses lauku konsultante Inese Eiduka,” stāsta Sandra.
“Nav ne vainas dzīvei laukos, ja tikai vairāk cilvēku būtu. Mums savā pasaulītē ir labi, nesūdzamies, bet, kad pienāk Jāņu diena un nav kaimiņu, kurus aiziet aplīgot, kļūst skumīgi. Apkārt ļoti daudz tukšu māju. Uz pamestajām mājām neviens neraujas, jo zeme ap tām lielākoties pārdota un “pliku” būdu retajam vajag.” Vien jubilejas, svētki, tajā skaitā kapusvētki, ir dienas, kad “Graudiņos” satiekas piecas radu ģimenes. ◆
