“Jau beidzu tukšot baldriāna pilienu pudelīti, bet nespēju nomierināties. Kad iedomājos, ka februārī divreiz jāmaksā par ūdeni, sirds lec pa muti laukā,” satiekot draudzeni, sūrojās Trīne.
“Atjēdzies! Vajagot apmaksāt tikai to mazāko rēķinu, tā pilsētā ziņoja radiostacija VST (viena sieva teica), citādas oficiālas informācijas gan nebija,” draudzeni mierināja Jūle.
“Bet daudzi cilvēki, īpaši pensionāri, taču steidzās apmaksāt pirmo rēķinu! Kāpēc tāda prāta jaukšana? Vai bija grūti pie “Laumas” kases uzlikt paziņojumu, ka pirmie kucēni ir slīcināmi?” nerimās Trīne.
“Redzi, kad aizkrauklieši sāka protestēt, “Aizkraukles ūdens” un pilsētas vadība ieslēdza atpakaļgaitu, sak’, atliksim jauno norēķinu kārtību uz trim mēnešiem. Saki, kurš no viņiem arī turpmāk negribēs sēdēt mīkstā krēslā un saņemt labu algu, kuru paši sev nosaka?” jautāja Jūle.
“Kurš maksās grāmatvežiem par otrreizējo rēķinu sagatavošanu? Cik izmaksāja papīrs un rēķinu piegāde iedzīvotājiem? Kas par to atbildēs un maksās?” iekaisa Trīne.
“Pēc gudrām runām par likumu pildīšanu sekoja negudra rīcība. Izrādās, jaunā dārgā datorprogramma tikai pēc trim mēnešiem uzrāda grēkāžus un tad viņus var sodīt, bet “Aizkraukles ūdens” nolēma ar vienu rāvienu, radot kopības izjūtu, sodīt visus ūdens patērētājus,” teica Jūle.
“Nu jau man sāk pielēkt — likuma vārdā ūdens saimnieki gribēja nelikumīgi atrisināt visas savas problēmas. Viens neapdomīgs rīkojums ūdens patērētājiem lika krist augšpēdu. Vai par sagādāto šoka terapiju nevajadzētu atvainoties aizkraukliešiem un saņemt sodu, nevis draudēt, ka likums jāpilda un pārmest cilvēkiem, ka viņi to nav sapratuši?” bija neizpratnē Trīne.
Draudzeņu sarunā ieklausījās Silvestrs
