Nevar salīdzināt darbu, kāds tas bija mazā Valles vidusskolā, un šobrīd Ikšķiles vidusskolā. Dienas paskrien tik ātri, ka brīžiem šķiet, nekas nav izdarīts. Ir nianses, kuras gribas noslīpēt. Ieviešam skolā divus jaunus mācību virzienus — dabaszinību un humanitāro. Notiek programmu sagatavošanas darbs iesniegšanai Izglītības kvalitātes valsts dienestam. Ikdienas plānošana paņem ļoti daudz laika. Novada budžets apstiprināts, un jūnijā varētu sākt būvēt sākumskolas korpusu. Audzēkņu skaits strauji pieaug katru gadu par aptuveni 80 bērniem. Esošās telpas jau “plīst pa vīlēm”, ir pilnas. Jau tagad 1. klasē pieteikts 60 bērnu, bet kopējais skaits prognozēts ap 120. Piecu gadu laikā kopējais skolēnu skaits pieaudzis par 240. Nākamo mācību gadu Ikšķiles vidusskolā varētu sākt 900 bērnu.
Neesmu Latvijas Izglītības darbinieku asociācijas (LIZDA) vai Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) biedrs, taču kopā ar viņiem ceturtdien strādājām darba grupā: diskutējām par manu privāto iniciatīvu — izstrādāto un piedāvāto jauno pedagogu darba samaksas modeli. Pirms tam tikos ar LIZDA vadītāju Ingu Vanagu, saņēmu viņas atbalstu savām idejām. Kopīgi izveidosim esošajam samaksas modelim alternatīvu Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izstrādātajam. Nesaku, ka viņu piedāvājums ir slikts. Vismaz viena trešdaļa manis izveidotajā iekļauta no ministrijas piedāvājuma. Tomēr lielākā daļa tajā iekļautā nav pieņemama. Tāpēc, lai skolotāji parādītu savu attieksmi, katra puse piedāvā savu modeli, ar viņiem sēžamies pie sarunu galda. Vienubrīd domāju par atsevišķas organizācijas dibināšanu, kas iestātos tieši par skolu vadītāju tiesībām. Tomēr sapratu, ka, kopš LIZDA mainīta vadība, ar jauno veidojas labs dialogs, un nav nepieciešama alternatīva. Pirms divām nedēļām tikos arī ar LIVA pārstāvjiem, prezentēju savu modeli, un viņi to konceptuāli atbalstīja. Tad arī nolēmām, ka jānotiek abu lielo organizāciju valdes sēdei. Tā notika pagājušajā trešdienā. Konceptuāli vienojāmies par atbalstu manam piedāvājumam un veidojam darba grupu.
Iespējams, šis ir tas gadījums, kad mans un abu asociāciju kopīgi veidotais modelis ir vienkāršs, ja mainām pašreizējo 21 darba stundu nedēļā uz 40 stundām. IZM modelis nosaka 36 darba stundas, pieļaujot, ka var strādāt arī 40. Mūsu piedāvājums — ja reiz mainām sistēmu, tad pielīdzinām skolotāja darba stundas pārējiem valstī. Arī atalgojumu par darba likmi vēlamies noteikt vienādu. Piemērojot vienkāršas formulas, aprēķinātu skolotāju iespējamo slodzi. Mūsu piedāvājumā maksimālais darba stundu skaits nedēļā ir 22 stundas, bet atkarībā no audzēkņu skaita klasē par papildu darbiem, piemēram, gatavošanās stundai klasēs ar 30 bērniem, ir vēl četras stundas nedēļā, mazākās klasēs — divas stundas. Būsim reāli — mazākā skolā labot darbus desmit bērniem vajag daudz mazāk laika nekā 30 bērniem. Kopējais uzstādījums ir, lai visi skolotāji saņemtu cienīgu atalgojumu. Mazo skolu skolotāju algu pieaugums līdz ar to ir būtisks, lielajām paliek aptuveni pašreizējā līmenī. Visu pareizi saplānojot, papildu izmaksas ir divi miljoni eiro mēnesī. IZM iepriekš teica, ka, ieviešot skaidru modeli, nepieciešams 30 miljonu. Mūsu piedāvājumā tas ir mazāks, bet līdz šim nav skaidri formulēta pirmskolas izglītības un direktoru atalgojuma sistēma. Iepriekšējā Ministru prezidente Laimdota Straujuma teica — noliec man uz galda skaidri saprotamu finansējuma aprēķinu, un naudu tam atradīsim. Kopīgiem spēkiem mēs to arī šobrīd darām.
Skolu tīkla optimizācija, ko minējis arī jaunais Ministru prezidents Māris Kučinskis, ir nenovēršama. Varbūt nebūs korekts salīdzinājums, bet, ja, piemēram, mums ir uzņēmums, kurā nemitīgi ieguldām vairāk nekā saņemam, vienā brīdī būs jānolemj to slēgt. Protams, nav viegli pieņemt šādu lēmumu, bet arī laikā, kad biju Vecumnieku novada domes deputāts, balsoju par divu novada skolu slēgšanu. Kurmenes skolā tolaik 9 klasēs bija 18 audzēkņu, Bārbeles skolā 9 klasēs — 32 bērni. Esmu pret apvienotajām klasēm. Personīgi esmu pārliecinājies par to bērnu, kuri šādās klasēs mācījušies, zināšanu līmeni. Neapšaubu, ka ir pedagogi, kas ar to labi tiek galā, bet vairumā gadījumu bērni tomēr ir zaudētāji. Protams, katra konkrētā situācija jāizvērtē, katra pagasta novietojums, transporta nodrošinājums. Ja pirmajās četrās klasēs ir 20 bērnu, tad, lai cik tas maksātu, viņu izglītošana jānodrošina uz vietas. Īpaši gadījumos, ja uz tuvāko skolu ceļā jāpavada pusotra stunda. Piemēram, Latgalē, Iskras pagastā, līdz tuvākajai skolai pa grants ceļu jābrauc 70 kilometru. Tādu skolu būtu jāturpina uzturēt. Neesam tik bagāta valsts, lai uzturētu daudz mazu skolu. Diemžēl.
Jaunais Ministru prezidents izteicies, ka arī skolotāju skaits nevar saglabāties līdzšinējais. Uz to jāraugās duāli. Ir skolas, kur viņu skaits ir par lielu, bet tajā pašā laikā ir skolas, kur vienam skolotājam ir vairāk kā 20 bērnu. Rīgā ir problēmas ar pirmsskolas iestāžu darbiniekiem. Diemžēl uzņēmējdarbībā, privātajā sektorā var nopelnīt daudz vairāk nekā skolā. Pērn bija ap 200 vakanču. Ļoti trūkst speciālistu informātikā, fizikā, ķīmijā. Iepriekšējā pedagogu paaudze strauji noveco, bet jaunie nemaz tik strauji vietā nenāk.
Kopumā jaunās valdības perspektīvu šobrīd grūti vērtēt. Atceros, kad par izglītības un zinātnes ministri iecēla Mārīti Seili, nodomāju, nu kaut kas mainīsies. Tomēr viņai kā cilvēkam no malas ir grūti. Jāveido komanda, kura atbalstītu. Iespējams, tas neizdevās, nebija cilvēku, kas ietu kā viens par visiem. Bija grūti. Kārlis Šadurskis ir zinošs, nav “no malas”, reiz jau bijis šajā amatā. Tolaik bija jauns, iesāka krievu skolu reformu, tika ar to galā. Personīgi uzskatu, ka nevar būt tāds “superministrs”, kas var vadīt vienu, tad nākamo ministriju. Tā jāvada cilvēkam, kas pazīst “smeķi”, nozares speciālistam. Ja jūtam, ka šis ministrs vairs “nevelk”, ieslīdzis rutīnā, laiks mainīt. Kārlis Šadurskis ir labākais no visiem piedāvātajiem izglītības ministra kandidātiem.
Joprojām aktuāla ir bēgļu tēma. Atceros interviju ar Augustu Brigmani. Piekrītu viedoklim, ko viņš pauda jautājumā par Latvijas dalību ES un bezierunu piekrišanu visam, ko saka “no augšas”. Viņš teica, ka potenciālajiem atbraucējiem jāstāsta, kas ir Latvija, ka te ir barga ziema, sniegs un sals līdz -20 grādiem, ka pabalsti nav lieli, būs jāstrādā, lai nopelnītu maizīti. Vai viņiem patiks šī zeme? Domāju, nē. Vajadzīga informatīva izziņa publiskajā telpā, kas viņos radītu priekšstatu, ka Latvija nav viņu sapņu zeme. Protams, ir žēl cilvēku, kas bēg no kara šausmām. Uz to arī skatos duāli. Publiskajā vidē esam redzējuši kadrus, kur tūkstošiem tā saukto bēgļu ir spēcīgi vīrieši labākajos gados. Vai tie ir bēgļi? Es to dēvēju par iesūtītu armiju.
Vietējais notikums ar lielu rezonansi — Rīgas cirka ēkas slēgšana. Nesakārtotās īpašumtiesības, kuras atrisinātas tikai šogad, ir viens iemels, kādēļ šāda situācija pieļauta. Līdz šim tas bija privātīpašums, ko valsts īrēja. Tīri cilvēcīgi — ja es īrēju dzīvokli, neieguldīšu līdzekļus kapitālajā remontā. Te piekrītu Būvniecības valsts kontroles biroja direktora Pētera Druķa teiktajam — vai mums bija jāsagaida otra Zolitūdes traģēdija? Cirka ēka bija ilgā laika posmā nolaists īpašums. Ja reiz situācija bija kritiska, labāk būt piesardzīgiem. Ja ēkas atjaunošanu izvirza par prioritāti, pietiekami ātri to varētu sakārtot. Starp citu, pats bērnībā ne reizi nebiju cirkā. Dzīvoju tālu — Latgalē, Ludzā. Pirms diviem gadiem tur aizbraucu ar saviem bērniem. Tas man bija kultūras šoks. Kā būtu nokļuvis 20 gadu senā vēsturē. Īpašums atgādināja postpadomju laikus, un tad jau to steidzami vajadzēja sakārtot. Varbūt tas arī parāda atbildīgo pušu nostāju: “Ja reiz esat — iztieciet, bet naudu jums nedosim.” Ja reiz tik ilgā laikā nekas netika darīts, jājautā, vai mums tāds Rīgas cirks vispār vajadzīgs?
