– Vai es sliktāka par amerikānietēm — nodomāju, izlasījusi ziņu, ka Valentīndienā 15 procenti sieviešu pašas sūta sev puķes, lai citi nedomātu, ka ir aizmirstas. Šogad es darīšu tāpat, jo Indriķis neatzīst šos svētkus, savukārt Rozāliju vīrs apber ar rozēm un viņa nebeidz vien lielīties. Taču kas tie par svētkiem, ja nav klāts svētku galds.
Veselības ministrs mani iedzinis galīgā strupceļā. Viņš taču tagad cīnās pret bulciņām — nu īsts latviešu dons Kihots, bet es tieši tās biju paredzējusi mazām svētku brokastīm. Jauno paaudzi viņš no bulciņu atkarības tagad pasargās, bet mums, vecajiem, pašiem jādomā, kā tikt vaļā no šīs ligas. Vakar konstatēju, ka bulciņatkarīgs ir arī mans vecais runcis, jo no galda nočiepa jubilejas maizīti. Savukārt mana radiniece ir atkarīga no vaniļas cukura — to viņa regulāri, jau pusgadsimtu pievieno pašas ceptajiem cepumiem. Tāpēc laikam viņa reizēm tā dīvaini runā. Varbūt man uzcept biezpiena plācenīšus? Kādā raidījumā redzēju, ka ministrs brokastīs ēd biezpienu, bet ej nu sazini, vai šis atmiņu uzlabojošais produkts arī nav kaitīgs — ministrs taču bija aizmirsis, kam aizdevis miljonu. Vai tiešām Valentīndienā būs jāgrauž burkāns? Nu nē, ja tik ilgs bijis mans bulciņgrēks un vairākus pasaules galus pārdzīvoju, grēkošu arī tagad. ◆
