Nereta. Enerģiski griežot auto stūri, kolēģis Imants izrāda ciemata mazās ieliņas, līkumojam un meklējam Kluso ielu. Pie kādas 1870. gadā celtas mājas vārtiem viņš spiež bremzes, esam klāt! Mūs pamana — ik pa laikam koķeti ierejas suns. Liels! Bīstamies, sētā neejam. Pēc brītiņa iznāk mājas saimnieks Vilnis Mušperts. Saku, ka esam ieradušies pie jubilāra. “Ir tāda lieta,” viņš nosmīn. “Nu un!” Kā sarunājuši sākam visi smiet. Brītiņu padomājis, viņš aicina mūs iekšā.
Rējējs izrādās draudzīgs, līganā solī kā tautu meitai dzīvnieks seko man tik cieši klāt, ka no satraukuma vēderā sāk lidot tauriņi. Saimnieks drošina — nekodīs! Ticu, bet tauriņi lido kā traki. Tiklīdz atveras mājas durvis, sajūtos drošībā. Silti! Uz galda deg svece, šauju ārā pirmo, kas uz mēles — cik romantiski! Pie galda sēdošā sieviete sāk smīnēt. Un tikai pēc tikšanās saprotu, kā Genovefa ar Vilni laulībā nodzīvojuši 55 gadus. Viņi dalās savā dzīvē — runā! Viens otru pieskata! Dedzina sveces! Un ik pa laikam liek manīt, ka joprojām viens otram ir svarīgi.
Kazas piens kafijai
Imantam ir aizdomas, ka Vilnis kopj kazas. Izrādās, tā arī ir. “Taisās un taisās, bet nevar nolikvidēt savas kazas. Labi, ka no āža tika vaļā, citādi gala nebija,” aši nosaka Genovefa, kuru visi pazīst kā Gunu. “Liels darbs pie viņām,” lēni un domīgi nosaka arī Vilnis. Pāris pat nezinot, cik to kazu ir. “Kas viņas skaita, to sīko tik daudz!” ar roku atmet Vilnis. Jaunībā turējuši govi, bet tā kā zemes neesot bijis daudz, nolikvidēja. “Es nekad nedzeru melnu kafiju, garšo tikai ar pienu. Nopirkām baltu kaziņu,” stāsta Guna. “Izslaucu, piekāsu trīs litru burku pilnu, nostājos pie izlietnes, jāpagaršo, pirms kafijā leju. Jaunībā braucu uz piena mašīnas par laboranti, ir izjūta, vai piens ir svaigs, uzreiz pateikšu, ja pat dienu pastāvējis. Paņēmu malku, bet nespļauju izlietnē, kāri dzeru. Vilnis redz, ka dzeru tik daudz, saka — iedod man ar! Zini, garšīgs, salds!” Kopš tās dienas Gunas kafijai vienmēr ir piens.
Kā abi satikās? Vilnis esot vietējais puisis — neretietis, Guna no Auces. Neretā sākusi strādāt par kontroles asistenti. “Biju skuķis, tikai 18. Vilnim toreiz bija velosipēds. Gribēju izbraukt,” stāsta sieviete, bet vīrs smej: “Nu ja, pavizināju ar riteni, iepatikās!” “Kā tad, velosipēds bija bez bremzēm,” atcērt sieva. “Viņš iedeva braukt no kalna. Mālains. Labi, ka noturējos. Domāju pie sevis, nepadošos, galvenais — acis neaizvērt! Pēc kāda laika rakstīju mammai vēstuli, lai brauc uz kāzām. Šogad būs 55 gadu jubileja. Visādi mums gājis. Es Lauva, man raksturs, pēdējais vārds vienmēr ir man. Viņš kā Ūdensvīrs vienmēr visam piekrīt (abi smejas). Sāku bārties, viņš iet pie kazām.” “Tevi tak nevar ņemt galvā,” nosmīn jubilārs.
Parāda kurbuli
Kādu laiku Mušpertu pāris padzīvojis Aucē, tad Valmierā, bet “Dieva pirksts, dari, kā gribi, dzīve saukusi uz Neretu.” Klusajā ielā dzīve tik tiešām esot rimta. Vien jaunie dažkārt ar auto pagāzējot pa ceļu, taisot rises vai suni kaitina. “Kad bijām jauni, viss bija citādāk, tagad dzīvojam piezemēti,” saka sieva. Vakaros vairs nav, par ko strīdēties, skaitām, kurā ielā cik miruši, cik palikuši. Ir vismaz, par ko parunāt,” smejot atzīst jubilāra sieva. “Dzīve Neretā tagad vienmuļa,” ticis pie vārda, smīn arī kungs. Jautāju, kā nodzīvot 55 gadus kopā? “Vajag jautri. Nevis strīdēties, bet domstarpības atrisināt ar humoru,” iesaka Guna. Reiz Vilnis Gunu sagaidījis uz ceļa ar policista zizli. Gribējis pārsteigt, bet sieva nav bijusi ar pliku roku ņemama. Parādījusi kurbuli, uzspiedusi gāzes pedālim un pabraukusi garām. “Tas bija jautri,” garšīgi smej sirmgalvji. “Nav ko četras reizes precēties, sagājām, tad līdz galam! Bet galvenais — ar humoru,” vēlreiz nosaka Guna.
Piespiestās laulības
“Es katru gadu braucu uz Aglonu,” jautāti, vai abi joprojām kā jaunībā dodas piedzīvojumos, atbild Guna. “Agrāk braucām abi, bet tagad viņam tās kazas, nav laika. Pērn braucu viena, bet šogad ņemšu pavadoni, jo man bija tāds gadījums,” stāsta sieviete. “Nestāsti!” saka Vilnis. “Kāpēc ne? Autobuss atpakaļceļā mūs visas izvadāja pa māju. Saku šoferim, lai laiž mani pie krustojuma tepat ārā, šis uzdod gāzi, jo policija priekšā. Nākamajā krustojumā saku to pašu, bet viņš nedzird. Tik brauc! Pēc brītiņa, it kā manis nebūtu, prasa citiem, vai zina, kur es dzīvoju. Lūk, mani par tādu vārguli pataisīja, ka es nezinot, kur pati dzīvoju! Viss, nākamreiz braukšu tikai ar Vilni. Man vajag pavadoni, lai aizstāv!”
Guna ir katoļu draudzē, Vilnis — luterāņu. Kā tā? “Mani piespieda!” saka Vilnis. Sarunā iesaistās Guna: “Kristīta biju jau bērnībā, bet, kad satiku Vilni, man nebija svarīgi, kas viņš ir, galvenais, ka patika. Katoļiem ir tā, ja neesi laulājies, nevari iet pie dievgalda. Kāpēc man uz baznīcu iet kā uz koncertu? No Dieva gribu saņemt visu, ko viņš dod. Atnāku mājās, saku: vajag salaulāties! Lai par mani smejas? Un vēl jāiet uz katoļu baznīcu?” atcerēdamās pārveidotā vīriešu balsī stāsta sieviete. Gunai padoms neesot bijis ilgi jāmeklē. Viņa sarunājusi, ka priesteris laulās tikai tad, kad neviena nav, pēc dievkalpojuma. “Svētā mise beidzās, viņš atnāk. Uzvalku uzvilcis. Dievlūdzēji aizgājuši, bet palikusi ērģelniece, kas kaut ko trinkšķina. Nu ļoti aizdomīgi! Priesteris atnāk, sāk laulāt, bet viņa tik trinkšķina. Otrā dienā Vilnis atbrauc no veikala, kur maizīti pircis, un man saka: “Tu teici, neviens nezinās, neviens nezinās!” “Kas noticis? Izrādās, ērģelnieci saticis — vai, Vilnīt, jūs tur stāvējāt kā eņģelīši.” Vilnim pārdzīvojums neesot bijis ilgs, atmetis ar roku, sievai kā vienmēr taisnība — tā nav liela bēda.
Laulības notikušas 2002. gadā, bet svētdienās sieva iet uz katoļu baznīcu, Vilnis uz abām. Viņam esot vairāk grēku — nosmej sieviete. Ap pulksten 10 Vilnis dodas uz savas draudzes dievkalpojumu, bet pulksten 15 abi redzami tipinot pa Kluso ielu augšup uz katoļu baznīcu. “Grūta viņam dzīve. Es jau neizturētu, ja man tā būtu,” koķetē Viļņa sieva. “Es tak nevaru tik ātri sapiģināt,” saka vīrietis. Izrādās, ka sēļu izloksnē sapiģināt esot — sadusmot. “Draudzes ir draudzīgas, Krustaceļu Lieldienās ejam abi kopā. Vienu gadu no katoļu, otru — no luterāņu baznīcas,” stāsta Guna. “Vēl. Viņš katoļu draudzē piekalpo. Ir zvaniķis. Labi zvana!” lepna ir sieva.
***
Lielo 75 gadu jubileju abi ar balli atzīmēs rudenī, kad tikpat daudz sveču tortē būs arī sievai. Tad ciemos atbrauks Mušpertu bērni — dēls un meita, mazbērni, kuri dzīvo ārzemēs. 15. februārī, īstajā Viļņa dzimšanas dienā, abi apsēdīsies pie datora un ar skaipa palīdzību pavakarēs kopā ar saviem mīļajiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas. ◆
