Jāni Kauķi no Valles pagasta “Šķiliņiem” daudzi iepazina pagājušajā vasarā, kad viņš piedalījās TV3 šovā “Saimnieks meklē sievu”. Simpātiskais puisis saņēma ap 30 vēstuļu no meitenēm, tomēr sirdī neviena neiekrita. Puisis atzīst, šovā piedalījies galvenokārt, lai gūtu interesantu pieredzi — tas arī esot vērtīgākais no aizvadītās vasaras piedzīvojuma. “Uz dzīvi jāraugās pozitīvi, ir gan sliktas, gan labas lietas, no katra paša atkarīgs, ko izvēlies ieraudzīt. Cenšos izvēlēties labās,” saka Jānis.
Ģimenei viss jāizdzīvo kopā
Dzimis un izaudzis Rīgā, jau kopš bērnības Jānis izjutis vēlmi pēc brīvības, ko sniedz dzīve laukos. Tiklīdz radās iespēja, kopā ar studiju laikā satikto otro pusīti un atvasīti sāka dzīvot vecākiem piederošajā mājā Vallē.
— Māja bija trīs kilometru attālumā no šīs saimniecības. Sākumā tur nekā nebija — grausts, līdzīgi kā šī. Pamazām visu veidoju, lai var dzīvot, remontēju, ievilku komunikācijas. Un tad māja nodega. Mums jau bija pirmais bērns, gaidījām otro. Naktī pamodos, skatos ārā pa logu: gaišs. Dega jumts. Pāri nekas nepalika, paķērām pasi, datoru, mācību lietas, tolaik vēl studējām. Sāpīgs mirklis bija, ka draudzene tajā naktī, man neko nesakot, piezvanīja saviem vecākiem, kuri drīz vien no Rīgas bija klāt. Viņa paņēma sīci, pateica: “Tu jau tiksi galā pats” un aizbrauca. Tas baigi iedūra sirdī. Ja divi cilvēki ir kopā, tad viss kopā arī jāpārdzīvo. Pēc ugunsgrēka Valles pagastā piešķīra dzīvoklīti, vēl divus gadus nodzīvojām kopā. Tad līdz galam apjautu, ka ar draudzeni nespēsim sadzīvot. Neesam bijuši precējušies, kaut par to biju domājis, bet, nonākot līdz lēmumam, ka jāprecas, atkal jau notika kaut kas tāds, kas lika man saprast — nespēšu kopā nodzīvot mūžu. Un precēties es gribu tikai vienu reizi. Mēģinājām runāt un risināt, bet neizdevās.
— Vai pēc ugunsgrēka skatījums uz dzīvi mainījās?
— Pārdomas bija. Ne tādā ziņā, ka esmu kaut ko zaudējis, drīzāk ieguvis. Finansiāli zaudēju, taču ieguvu izpratni par to, kā dzīvē viss iekārtots, kādi riski dzīvē ir. Kaut ko zaudē, kaut ko iegūsti. Viss vienmēr būs līdzsvarā. Kad šķīrāmies ar draudzeni, domāju atgriezties un sākt būvēt nodegušo māju, bet mani uzmeklēja “Šķiliņu” mājas īpašnieks. Apskatījos — pagalms nātrēm un krūmiem aizaudzis, viss nolaists, bet man patika. Tagad man ir trīsarpus hektāri, vēl piecus nomāju. Idejas, ko varētu te darīt, man ir, bet šobrīd nedaru, jo neredzu zelta vērtu plānu. Turklāt gribu atrast otru pusīti un tad sākt saimniekot pa īstam.
Ieskatīties sirdī
— Esat dzimis un audzis Rīgā, tomēr izvēlējāties dzīvot laukos.
— Jau no kādu divpadsmit gadu vecuma sapratu, ka Rīgas mudžeklis, sastrēgumi, lielveikali nesaista, un īstā dzīve un nākotne ir laukos. Mācījos Rīgas 1. ģimnāzijā, kas ir diezgan prestiža skola. Kad iesniedzu dokumentus Bulduru dārzkopības skolā, sekretāre bija pārsteigta, ka izvēlos mācīties profesionālajā skolā par dārznieku. Bet dārzniekam māca pamatus — man bija svarīgi iemācīties būtību. Bulduros atvēros, līdz tam biju kluss, noslēgts. Aktīvi iesaistījos un organizēju audzēkņu pašpārvaldi, disenēs biju dīdžejs.
— Dārznieka profesiju mūsdienās vairāk izvēlas apgūt meitenes.
— Jā, 30 audzēkņu kursā bijām seši puiši. Kamēr skolā aktīvi darbojos, disenēs biju dīdžejs, tad pakaļskrējēju meiteņu bija daudz. Bet tādas mani neinteresēja — viņām svarīgi virspusējais — izskats, tas, cik esi populārs. Es vienmēr cenšos ieskatīties sirdī, kāds cilvēks esi, ieraudzīt pamatvērtības. Un, ja es kā personība neinteresēju, tad kas tur var iznākt? Mācoties Bulduros, iepazinu brīnišķīgu cilvēku, mans skolotājs bija Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Osvalds Štrauss. Viņš ir lielākā autoritāte, ko esmu saticis, diemžēl jau aizsaulē. Viņa ģimenē redzēju īstu mīlestību, saglabātu pēc daudzu gadu desmitu kopdzīves.
15 tūkstošus kilometru ar velosipēdu
— No dārznieka par zootehniķi — kas ietekmēja jūsu izvēli?
— Skolotājs, kurš ieteica — ja reiz izvēlos studēt Jelgavā lauksaimniecību, tad vērtīgāk būtu apgūt kaut ko citu, nevis turpināt to pašu dārzkopību. Pēc Bulduru absolvēšanas pusgadu nostrādāju Īrijā, jo vēl šaubījos, ko apgūt — veterinārārsta vai zootehniķa profesiju. Tas bija pārdomu laiks. Uz Īriju braucu ar domu, ka tas būs tikai pusgads. Darbs degvielas uzpildes stacijā bija viegls, lai gan 30 kilometru attālumā no dzīvesvietas. Sabiedriskā transporta nebija, ik dienu braukāju uz darbu ar riteni. Vēlāk parēķināju, ka Īrijā ar velosipēdu esmu nobraucis 15 tūkstošus kilometru. Darīju visu — cepu bulciņas, strādāju pie kases, mazgāju grīdu, šad tad arī mašīnas, alga bija laba, bet emocionāli bija grūti — ne brīdi nepameta izjūta, ka esmu ciemos. Pieredze vērtīga, iesaku izbaudīt katram, bet ilgstoši tā nevarētu. Esmu Latvijas patriots. Īrijā cilvēki ir daudz bezrūpīgāki, visu uztver vieglāk. Latviešiem to būtu labi pārņemt. Tomēr, manuprāt, Latvijā ir daudz priekšrocību — gan dabas, gan intelektuālais resurss ir ar lielāku potenciālu.
Atgriežoties no Īrijas, līdz studiju sākumam strādāju zirgu stallī. Tad sekoja studijas universitātē, vēlāk iestājos maģistrantūrā, saņēmu Eiropas fondu stipendiju un mācījos. Kādu laiku dzīvoju mājās, nojaucu garāžu, uzbūvēju jaunu, sakopu apkārtni. Tad gadu nostrādāju saimniecībā pie piena govīm. Superīga pieredze! Sākām ar piecām govīm un gada laikā tikām līdz simt. Tad atkal kādu laiku dzīvoju mājās, līdz man piedāvāja darbu lielā saimniecībā Bebru pagastā. Beidzot varēju izpausties tehniski — skrūvēt dzelžus — darīju to, kas man vienmēr bijis asinīs.
Vērtīgākais guvums — pieredze
— Kāpēc bija svarīgi piedalīties šovā?
— Man tas nešķita nekas īpašs. Nebija pārliecības, ka tur atradīšu sievu. Jo diezgan skaidrs, ka tā jau sievu nemeklē. Īpaši padomājot, ka tāds cilvēks, kādu vēlos sev līdzās, diez vai izvēlēsies piedalīties šovā. Bet kas neriskē — nevinnē. Otra lieta — man nekad nav bijusi pieredze ar medijiem, televīziju. Treškārt, tā man šķita laba reklāma — es nekur neeju, neesmu jauniešu sabiedrībā, tāpēc arī nevaru izveidot attiecības. Pat nezinu, kur ir un ko dara jaunieši. Joka pēc uzrakstīju pieteikumu, bet neaizbraucu ne uz vienu no kastingiem — pirmajā reizē šova veidotāji aizmirsa man atsūtīt precīzu laiku, otrais kastings bija dienā, kad kārtoju C kategorijas autovadītāja eksāmenu. Pēc pāris nedēļām šova producente pati atbrauca un atzina mani par derīgu. Iepriekš nebiju skatījies šovu, nebija pat nojausmas, kas būs.
— Vai priekšstats pašam par sevi ir mainījies?
— Redzot sevi no malas, nekādu pārsteigumu nebija. Jāmācās izteikties, formulēt domas — tas varētu būt viens no lielākajiem trūkumiem. Ja no šova radās priekšstats, ka meklēju meitenes ar tetovējumiem un pīrsingiem — tā nav! Šo atbildes variantu man piedāvāja, un es atkārtoju, sakot, ka man nav svarīgi, ir vai nav tetovējums, tas netraucē. Filmēšana kopumā bija smagāka, nekā sākotnēji iedomājos, paņēma daudz laika, enerģijas. Bija plānots, ka būs brīva vasara, bet tā īsti neiznāca, tādēļ arī plāns par pirts būvniecību, siltumnīcām palika tikai plāns.
Jāskatās vienā virzienā
— Kādas attiecības izveidojušās ar meitenēm, kuras iepazināt šova laikā?
— Ar Danu vairākkārt tikāmies, šad tad sazināmies joprojām. Bet ar Sandru uzreiz izšķīrāmies, lai gan sākotnēji it kā priecājās par to, ka izvēlējos viņu, biju aizbraucis ciemos. Manuprāt, viņa pat nepieļāva domu, ka varētu izveidoties nopietnas attiecības. Es ticu mīlestībai no pirmā skatiena, esmu to piedzīvojis, bet ticu arī tam, ka mīlestību var iemācīties un izkopt. Nekas, ja tās uzreiz nav bijis. Iepazīsti otru, iedziļinies, izjūti kā tuvu un saprotamu. Nav svarīgi, vai ir līdzīgas vai atšķirīgas nodarbes, bet būtiski, lai skatiens abiem ir vienā virzienā. Pats esmu miera mika un vienmēr sanāk, ka acis un sirds “piesienas” ašākām meitenēm.
— Atceraties kādu īpašu Valentīndienu?
— Tā īpaši šo dienu neatzīmēju, bet man patīk sagādāt pārsteigumus, un nav svarīgi, vai tā ir Valentīndiena. Kādreiz anonīmi nosūtu ziedus, vienkārši, ja meitene man patīk. Tad nav būtiski, viņai ir attiecības vai nav.
— Teicāt, ka dzīve jums ir interesanta un izbaudāt visu, ko darāt. Ar ko šobrīd to piepildāt?
— Šonedēļ sāku mācīties autodiagnostikas kursos Rīgā. Rudenī pieteicos Valles tautas deju kolektīvā. Tāda sajūta, ka velku viņus uz leju, bet skolotāja saka, ka nav tik traki. Nekad mūžā neesmu dejojis. Laiks iet, un es gribu iemācīties pamatlietas, lai varu dejot. Nesen vienā sarunā kāds paziņa man teica: ja tu uzzinātu, ka tev atlicis neilgs laiks, ko dzīvot, tad saprastu, cik daudz tev vēl jāizdara. Un es domāju: viss lielākoties ir apmēram tā, kā gribu. Tikai tā dejošana!
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Jānis Kauķis.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Rīga, 1985. gada 20. aprīlis.
IZGLĪTĪBA:
augstākā, pabeidzis Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Maģistra grāds lauksaimniecībā.
ĢIMENE:
neprecējies, divi bērni.
DZĪVESVIETA:
Valles pagasts.
NODARBOŠANĀS:
bauda dzīvi.
SAPNIS:
lidot, deltaplāns jau iegādāts.
