Šogad valstī slēgs vairākas skolas, kurās mācās mazāk par 60 skolēniem. Daudzeses pamatskolas direktors Valdis Puida intervijā stāsta par mazo lauku skolu problēmām un par to, vai tās spēj konkurēt ar pilsētu skolām.
— Daudzeses pamatskolā ir 72 skolēni. Vai klases ir grūti nokomplektēt?
— Pamatskolām nav noteikts, cik skolēniem jābūt, tā ir tikai vidusskolām. Tas tāpēc, ka skola nav tikai mācību iestāde, tā pilda arī sociālās funkcijas — bērni te uzturas, pedagogu pieskatīti, kamēr vecāki ir darbā. Lai klasē būtu veselīga konkurence, vieglāk ir strādāt ar padsmit bērniem. Ahā! Draugi mācās labāk, man arī jāpacenšas! Visi grib līdzināties labākajiem, nevis švakākajiem. Optimālais skolēnu skaits klasē ir 20, tad arī skolotājiem jautrāk strādāt. Manā mīļākajā priekšmetā — sportā — ar pieciem grūti izveidot komandu, ja neapvieno klases.
Daudzeses pamatskolā lielākajā klasē ir 12 skolēnu, mazākajā — trīs. Trīs bērni ir 2. klasē. Mūzikā, sociālajās zinībās, sportā 2. klasi apvieno ar citām, bet, piemēram, matemātikā skolotāja strādā ar trim bērniem.
— Ja tik maz bērnu, kur ir problēma, ka skolotāji nevar sagatavot labus, pat izcilus bērnus?
— Negribu teikt, ka tā ir. Pērn mūsu bērni turpināja mācības Āgenskalna, Jēkabpils, Aizkraukles ģimnāzijā, Hanzas vidusskolā. Nav pamata teikt, ka lauku skolas nevar sagatavot labus bērnus. Mazajām skolām arī ir labi rezultāti pārbaudes darbos! Jo lielāka klase, jo lielāka iespēja, ka tajā būs vairāk bērnu ar spīdošām zināšanām. Ir cita lieta, mazās skolās ir mazākas iespējas attīstīt interešu izglītību.
— Uz jūsu skolu brauc bērni no Zalves. Kāpēc pie jums, nevis uz Neretu?
— Nereta ar Zalvi vēsturiski nekad nav draudzējušās. Es aģitēju, braucu uz Zalvi un stāstīju par Daudzeses skolu. Reklamēju sporta zāli, teicu, ka esam gatavi vizināt, mēģināju dot šīs sociālās garantijas. Vēl — daudziem vecākiem Aizkraukles virziens ērtāks, nekā braukt uz Neretu. Vecāki to novērtēja. Aicināju viņus ciemos. Tāpat centos veidot labus sadzīves apstākļus. Vienā brīdī sapratu, ka tas nav bezgalīgi, jo bērnu dzimst arvien mazāk. Pirms diviem gadiem bija skolas dienesta viesnīca, kur dzīvoja skolēni no attālākajām vietām, piemēram, Staburaga, Jaunjelgavas. Tie galvenokārt bija bērni, kuriem mājās grūtāki sociālie apstākļi. Viss ir izfiltrēts, nav vairs neviena, ko piesaistīt. Ja būtu vēl kaut kur bērni, piesaistītu. Būsim reāli — skolēnu skaits samazinās. Lai tas palielinātos, ir jārada bērni. Nākamgad 1. klasē plānoti 6 — 8 skolēni, bet es nevaru būt drošs, vai viņi visi mācīsies mūsu skolā.
Skola ir funkcionāli labāka kā jebkad agrāk, mums nekā netrūkst, vien bērnu. Neloloju lielas cerības, ka šī skola būs mūžīga. Lai skolā būtu 200 skolēnu, kā tas bija agrāk, valsts līmenī jānotiek lielām pārmaiņām. Kas skolu var slēgt? Pašvaldība, bet tā nav ieinteresēta to darīt.
— Ko domājat par to, ka skolu autobusi dublē sabiedrisko transportu. Vai pasažieru autobusi būtu alternatīva skolu transportam?
— Sabiedriskie pasažieru pārvadātāji skolai nevar nodrošināt reisus tā, kā mums vajag. Mazajiem jātiek ātrāk no skolas mājup, lielajiem vēl turpinās mācības vai pulciņi. Mazos vedam ap pulksten trijiem, otrreiz braucam ap četriem. Sabiedriskais transports to nevar veikt. No otras puses, kas atņems autobusu? Pašvaldība to nopirkusi un maksā par skolēnu vešanu. Kas piespiedīs sēsties sabiedriskajā transportā? Neviens! Tie ir pašvaldības līdzekļi, un tā atbalsta savus skolēnus.
— Runājot par interešu izglītību, ko var piedāvāt lauku skolas?
— Bērni izsaka savas intereses, bet tās apmierināt nevar, ja pedagogam nav vēlmes to darīt. Pats trenēju meitenes sportā, man ir interese to darīt. Ir laba mūzikas skolotāja, kurai ir vairāki ansambļi, koris. Arī viņai pašai tas patīk. Atzīšos, ar lielām grūtībām dabūju pedagogu, kurš pasniedz tautiskās dejas, jo iepriekšējā pasniedzēja aizgāja uz lielāku skolu. Ja būs astoņi dejotāju pāri un maza rezerve, iespējams, atkal būsim deju svētkos.
Skolas mīnuss ir tas, ka esam tuvu pilsētai. 2009. gadā uzcēlām sporta zāli. Cerēju, ka zāle katru vakaru būs noslogota. Tā nav! Divus vakarus meitenes trenēju florbolā, dažkārt kāda interešu grupa paprasa zāli, viss! Ja nav iedzīvotāju, nav bērnu, kas trenējas. Lūk! Atkal un atkal nonākam pie viena un tā paša — nav bērnu!
Vēl cita problēma. Daudzi vecāki izvēlas savus bērnus skolot Aizkrauklē, jo paši tur strādā. Ja viņi vēl apmeklē mākslas vai mūzikas skolu pilsētā, protams, vecāki dara, kā viņiem ērtāk.
Mazo skolu problēma ir arī tā, ka kolektīvajos sporta veidos nevar izveidot komandu. Puišu nav daudz, jāstrādā ar meitenēm. Un, ja meitene grib dziedāt, es varu uz galvas stāvēt, bet nepierunāšu nākt spēlēt florbolu. Domāju, ka mazo skolu nākotne ir centralizācija. Pēc gadiem desmit, iespējams, tā būs realitāte.
— Finansējums interešu izglītībai ir pietiekams?
— Interešu izglītības finansējums katru gadu samazinās. Kā florbola treneris mēnesī “uz papīra” saņemu 68 eiro. Maz, bet man ir direktora alga, un florbols man patīk. Ja man nebūtu direktora algas, padomātu divreiz, vai trenēt jauniešus. Daudzi skolotāji negrib uzņemties vadīt interešu pulciņus.
Mums ir viens zemessargs — Aivars Škutāns, kurš jaunsargus māca bez atalgojuma. Tas viņam ir hobijs. Ja runājam par to, ka jāstiprina valsts, jāieaudzina patriotisms, vai tam jābalstās uz brīvprātības principa?
Septiņas meitenes vecāki ved uz mūzikas skolu. Vienreiz viens, otrreiz otrs. Līdzīgi ir ar mākslas skolu. Darām, ko varam. Un sanāk. Trešo gadu spēlējam florbolu valsts līmenī ar atzīstamiem panākumiem, esam trešajā vietā valstī. Bijām viena no mazajām skolām, kura tika uz deju svētkiem.
— Vai piekrītat, ka laukos sociālā vide ir nelabvēlīga, līdz ar to arī bērns ir savas vides produkts?
— Man sākumā bija skepse par reģionālo reformu, ka esam par mazu, bet jāatzīst, ka Jaunjelgavas novads veiksmīgi sevi pierādījis. Piemēram, pirms astoņiem gadiem pati Jaunjelgava bija nepievilcīga, tagad patīkami iebraukt, nav neērti par novada centru. Attīstās arī mazie ciemati — Staburags, Sece, Daudzeva. Novadā labi darbojas sociālais dienests. Ir dienas centriņš, kur bērniem māca ēst gatavošanu, dažādus rokdarbus, savstarpējās attiecībās. Viss, pateicoties novada politikai. Ir padomāts gan par bērniem, gan vecākiem. Protams, jebkurā pašvaldībā, pat Rīgā ir cilvēki, kuri dzīvo kārtīgi un ne tik priekšzīmīgi. Lauki nav tā vieta, kur visi ir nodzērušies. Jā, ir bērni, kuri dažreiz jāpiebremzē, jāpastāsta, ka var dzīvot citādāk kā mājās. Katrā gadījumā skolā nav problēmu ar disciplīnu, savstarpējām attiecībām. Sports, ekskursijas ir veids, kā bērnam parādīt ko citu, mudināt tiekties uz labāku dzīvi. Mūsu uzdevums ir aizraut bērnus ar labām lietām.
— Vai mazas skolas direktors ir ķīlnieks attiecībā pret saviem skolotājiem — visi draugi, grūti atlaist, ja skolotājs nestrādā ar labiem rezultātiem.
— Pirms desmit gadiem tas bija aktuāli. Tagad starp skolotājiem ir lielāka konkurence, viņi to zina. Skolu likvidācijas procesa dēļ samazinājušās darba vietu atrašanas iespējas, un, ja jāsaka, vai esmu apmierināts ar saviem skolotājiem, esmu! Vēl nesen kolektīvā runājām, ka skolotājam ir milzīga atbildība pret bērnu — vai pedagogs iedod visu, ko spēj. Pieļauju, ka ir vietas, kur tāda problēma ir. Manuprāt, problēma ir tajā, ka dažos priekšmetos skolotāju vienkārši trūkst. Vēl problēma ir emocionalitātē. Piemēram, sportā varu būt ass un emocionāls, sakliegt. Tad nevaru visu nakti gulēt, nākamās dienas treniņā atvainojos. Man ir jauns sporta skolotājs, no viņa mācos pacietību un mieru. Tur, kur es būtu “uzsprādzis”, viņš ir mierīgs. Viņam sanāk labi!
— Ko sagaidāt no jaunā izglītības ministra Kārļa Šadurska?
— Saprotams, ka skolu optimizācija turpināsies, tā ir dzīves loģika. Ja klasē ir trīs skolēni, nevar būt citādāk. Mazās skolas vērsies ciet un būs skolu centralizācija. Ja skolā ir 20 skolēnu, paši vecāki izvēlēsies lielās skolas. Tas pat nav atkarīgs no ministra, bet no dzīves — nedzimst bērni. Ministrs būs izpildītājs, sliktais, kas pieliks punktu skolai. ◆
