Vēl neviens Grieķijā un Itālijā esošais patvēruma meklētājs nav piekritis doties dzīvot uz Latviju — ceturtdien intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam “Rīta Panorāma” sacīja Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane. Šobrīd nav vairs iespējams prognozēt, kad Latvijā varētu ierasties pirmie patvēruma meklētāji, jo nav skaidrs, kad konstatēs kaut vienu šādu cilvēku, kurš būtu ar mieru doties uz Latviju. Kādi secinājumi rodas no šīs informācijas?
Udo Pērsis, Skrīveru novada domes deputāts
— Bēdīgs secinājums, ka esam Eiropas pēdējā valsts, tik nabadzīga, ka te negrib dzīvot pat bezizejā nonākušie. Vai arī var secināt, ka šie cilvēki nav bezizejā. Ja gribētu kārtīgi strādāt, mierīgi, pasargāti no kara, dzīvot, tad būtu vienalga, kurā valstī būt. Tātad iznāk, ka galīgi spiedoša vajadzība nav, ja reiz pat var izvēlēties, attiekties. Vēl tas ir netiešs apliecinājums valsts saimniekošanai. Šajā gadījumā, lai cik tas dumji izklausās, te valdošā bezcerība glābj no imigrantiem. Un kā mūsu cilvēki spēs konkurēt ar viņiem, ja pat nespēj ar slāvu tautu konkurēt? Esmu bijis padomju armijā un zinu, cik ļoti atšķirīga mentalitāte ir šiem cilvēkiem. Jebkurā gadījumā kāds bars bēgļu te nonāks. Mēs neesam spējīgi ar viņiem konkurēt, viņi visur dominē — vai tad mums ir sava valsts? Aizbrauciet uz Daugavpili, Rēzekni — mums ir problēmas runāt latviski Latvijā.
Ja tā turpināsies, tad no mūsu valsts drīz paliks tikai nosaukums “Latvija”, un kas zem tās izkārtnes dzīvos?
Andris Orols, biedrības “Antiglobālisti” valdes priekšsēdētājs
— Šī informācija jāvērtē kritiski, klāt nebiju un to notikumu aculiecinieks neesmu, tāpēc nezinu, vai tā tiešām ir. Ja tā ir patiesība un bēgļi nevēlas doties uz Latviju, no vienas puses — tas izraisa izbrīnu, no otras — nē, jo pirmkārt tas ir naudas jautājums. Ja bēgļiem piešķirtu lielu naudas summu, domāju, viņi būtu ar mieru doties kaut uz Ziemeļpolu. Otrs būtisks faktors ir vide — ja valstī nav izveidojusies viņu tautas kopiena un pamatiedzīvotāji ir noskaņoti naidīgi, daudzi neriskētu braukt. Mums jau tāpat pāri robežai katru nedēļu nāk iekšā vjetnamieši, sīrieši. Tāpēc mūsu pretimigrācijas aktivitātes nenodziest, bet ar katru dienu pieņemas spēkā. Uzskatām, ka tādus valstiski svarīgus jautājumus būtu jāļauj lemt pašiem iedzīvotājiem.
Mūsu biedrība pērnruden rīkoja tikšanos Vecumnieku novadā, gandrīz divas stundas diskutējām un nolēmām balsot. Gandrīz visi sanākušie nobalsoja pret bēgļu uzņemšanu — savā novadā nevēlējās imigrantus, par nebalsoja neviens, atturējās divi cilvēki. Šāda iedzīvotāju tikšanās plānota arī Ropažu novadā. Pašvaldība tādu sapulci rīkot nevēlas, bet iedzīvotāju viedoklis viņiem ir svarīgs.
Arnis Mencendorfs, Seces pagasta pārvaldes vadītājs
— Diemžēl tas neko labu par Latvijas ekonomisko situāciju neliecina. Mums ir jāpalīdz cilvēkiem, solidarizējoties ar citām Eiropas Savienības valstīm, bet ja viņiem tas nav vajadzīgs? Tāda patvēruma meklētāju rīcība atklāj to, ka acīmredzot lielākā daļa ir ekonomiskie bēgļi, labākas dzīves tīkotāji, kas vēlas pārtikt no pabalstiem, nevis cilvēki, kuri glābjas no kara, ir ar mieru strādāt, lai sevi uzturētu. Un Latvijā darba, sadzīves, sociālās aprūpes apstākļi ne tuvu nav tādi, kādus viņi vēlētos. Tāpēc zināma taisnība ir Augustam Brigmanim — viņš kādā intervijā izteicās, ka jābrauc pie šiem cilvēkiem, jāstāsta, ka mūsu pašu cilvēki brauc projām no valsts, cik pie mums grūti atrast darbu, ja arī izdodas, tad atalgojums ir zems, ka te nepatīkams klimats un ļoti aukstas ziemas. Tāda ir realitāte. ◆
