Laikraksta “Staburags” svētku numuru 2014. gada 30. decem-brī — Kazas gada priekšvakakā — rotāja piecarpus gadus vecās kazas, vārdā Stirna, portrets. Modele saviem saimniekiem šogad sagādājusi pārsteigumu, neierasti agri — 9. janvārī — laida pasaulē dvīņus.
Sestdienas dienvidū saimnieki bija mājās un, kā ierasts, apkopa saimniecību, kad pamanīja, ka vienai no kazām sākušās dzemdības. Šajā sētā kazlēnus gaida vairāk uz marta pusi, agrākais līdz šim bijis janvāra beigas, taču nu sasniegts jauns rekords — 9. janvāris. Kaziņa pati tika veiksmīgi galā, laizīja un mīļoja savus jaundzimušos, saimniekiem atlika vien noraudzīties.
Stirnai šis ir ceturtais metiens, tādēļ viņu var uzskatīt par pieredzējuši māti. Visos iepriekšējos metienos viņa lepojās ar trīnīšiem, šogad jārūpējas vien par divām atvasēm. Kādēļ kazai dots vārds Stirna? Saimniece stāsta, ka tas ir saistīts ar mīlules kažoka tonējumu, kas atgādina stirnu. Pirmās lapas “modele” ir salīdzinoši kautrīga, taču ļoti labsirdīga un mierīga.
Pirmā saules gaismu ieraudzīja kaziņa, kas izskata ziņā ir tēva Bumera kopija — melna kā ogle. Dzidri zilās actiņas un koķeto raksturu viņa mantojusi no mammas. Savukārt vīriešu kārtas kazlēns izskatā līdzinās mammai — balts ar brūnu un melnu muguras svītrojumu. Par māsiņu augumā raženākais žiperis mantojis tēva rakstura iezīmes: apķērīgs — ātri iemācījies izkļūt no aizgalda, drošs, labprāt biedrojas ar cilvēkiem, un pēc ēšanas otra iecienītākā nodarbe ir rāpšanās mammas mugurā un spriņģošana. Mazuļiem vārdiņi vēl nav doti, saimniece vēlas pavērot kazlēnu raksturus un uzvedību, tie nekļūdīgi pateiks priekšā.
Abi vecāki ir bez ragiem, tā saucamie toļi, un šķiet, ka arī bērni galvasrotu nebūs mantojuši. Paaugoties dvīņiem meklēs jaunas mājas. Pagājušajā gadā tālāko braucienu piedzīvoja trīnīšu “meitenīte”, kuru aizveda gādīgi saimnieki no Alūksnes, taču lielākoties saimnieces izauklētie kazlēni nonāk pie labiem cilvēkiem Aizkraukles reģionā — Koknesē, Bebros un citviet. ◆
