Šonedēļ staigāju trallinādama. Un kā nu ne — izrādās, pirmdiena, 18. janvāris, bija šī gada neveiksmīgākā diena. Tas taču nozīmē, ka sliktāk vairs nevar būt. Tikai žēl, ka es to uzzināju nākamajā dienā, citādi būtu tai pienācīgi sagatavojusies. Bet, ja padomā, nemaz jau tik traka tā nebija. Todien vēl arvien bijām bez Ministru prezidenta, arī Valsts prezidents bija slimības piemeklējumā. Bet nu nekas, nenogrimām, vietnieki valsti noturēja. Savukārt mani “Maximā” apkrāpa — par nocenotajām bulciņām paņēma pilnu maksu. Gadījās man arī nopirkt nepareizo matu krāsu, un nu esmu ruda. Indriķis mani tagad dēvē par “Āboltiņu kvadrātā”. Es gan viņam aizrādīju, ka vajag lūkoties cilvēka dvēseļu dzīlēs, nevis tikai uz ārieni.
Tagad esmu atvērta laimei un veiksmei. Tikai nesaprotu, kur tās kavējas. ◆
