Guntis Libeks, Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs
— Ņemot vērā visus apstākļus, tieši tāda pati situācija kā 1991. gadā Latvijā vēlreiz nevar būt. Tolaik dzīvojām valstī, kurā bija divvaldība, un visa tauta, neraugoties uz amatu, tautību vai materiālo situāciju, bija vienota, lai aizstāvētu neatkarīgo valsti un tās valdību. Šobrīd šāda cīņa uz barikādēm diez vai jelkad būs nepieciešama, taču šajos gados manā domāšanā nekas nav mainījies. Valsts lietas man arvien bijušas tuvas, esmu bijis arī Zemessardzē, un, ja valstij kaut kas draudētu, būtu gatavs to aizstāvēt.
Anita Ozoliņa, piemājas saimniecības īpašniece Secē
— 1991. gada barikāžu laiku atceros ne tikai kā baiļu un neziņas brīdi, bet arī kā interesantu un emocijām pārpilnu laiku. Rīgā bija vienreizēja atmosfēra, plecu pie pleca — latvietis vai krievs, polis vai čigāns, visi bija uz barikādēm, lai aizstāvētu valsts brīvību. Kas tagad vairs no tādas Latvijas, par kādu toreiz sapņojām, palicis? Izsaimniekota, cilvēkiem nav drošības par sevi un saviem bērniem, par rītdienu. Tādu nākotni vismaz mēs, lauku cilvēki, neparedzējām. Ja šodien vajadzētu doties uz barikādēm, es vairs nebrauktu. Manas ilūzijas par to, ka brīvā Latvija būs sakārtota, šo gadu laikā ir zudušas.
Agrāk pakalpīgi klausījām un izpildījām padomju laika diktētos noteikumus, tagad vēl pakalpīgāk izpildām Eiropas prasības. Lai Latvijā kaut kas mainītos, vispirms jāmaina vēlēšanu sistēma. Es ticu — ja valdībā būtu vairāk tādu cilvēku kā Dana Reizniece-Ozola un Guntis Belēvičs, pamazām lietas sakārtotos.
Gunārs Freimanis, pensionārs un zemnieks no Mazzalves
— Noteikti! Tolaik, pirms 25 gadiem, biju autobusa šoferis, braucām uz Rīgu un, stāvot barikādēs, bijām pārliecināti, ka ar savām krūtīm aizsargāsim Latviju. Šodien, ja tāda situācija izveidotos, kailām rokām gan vairs neietu. Sekoju līdzi notikumiem pasaulē un Ukrainā, nesen sastapu cilvēkus, kuri bija atbraukuši no Ukrainas, un sapratu, kāpēc šajā valstī tāda situācija izveidojusies. Līdz ar to esmu pārliecināts, ka “zaļos cilvēciņus”, ja tādi parādītos, bez bruņojuma mēs vairs neuzvarētu.
Ja būtu vajadzība, es arī šodien aizstāvētu savu valsti. Lai arī te ir negācijas un lietas, kas man nepatīk, tā ir Latvija, tā ir mana tēvu zeme, par kuru esmu gatavs iestāties! Galvenais, ka dzīvojam
savā — brīvā — valstī, visu pārējo pārdzīvosim.
