Optimisma pilna, šķiet, jaunāka par saviem gadiem ir sēreniete Aina Bruzgule. Šodien viņai 80, bet joprojām izmanto savu “trenažieri” — darbus kūtī. Slaucot govi, katru dienu rūpējoties par saimniecību, rītos darbos pavadot un vakaros sagaidot mājiniekus — meitas ģimeni —, mundrums nepazūd arī tik cienījamos gados.
Māsīcu slēpa lupatās
“Purviņu” mājās pievakare. Jubilāre rosās virtuvē. Tikko atnākusi no kūts. Galvā lakats, zem tā manāmi kupli sirmi mati. Sēžam istabā, stūrī murd televizors, uz galda piparkūkas un piparmētru tēja.
Jāpiepūlas, lai iedomātos viņas stāstīto, kā te bija 1941. gadā, kad Jaunjelgavas pusē vienā Daugavas krastā atradās padomju, otrā — vācu karaspēka daļas un lodes svilpa tepat aiz loga. Bija rudens, šķūņos savesta labība, uz lauka vēl siena gubas, bet to visu atņēma liesmas. Dzirnavas saspridzinātas, un graudus maizei mala kafijas dzirnaviņās. Ainai tad bija vien seši gadi. Kopā ar māti, tēvu, māsīcu un krustmāti, slēpjoties no kara, daudzas dienas pavadītas pagrabā. Lopus izveda mežā. Lielākās bailes bijušas no krievu karaspēka. Tam pa priekšu nāca briesmu stāsti. Tāpēc 18 gadu veco māsīcu nācies īpaši slēpt, ietinot viņu lupatās.
Pret uzbrucējiem ar koferīti
Pēc kara liela daļa Jaunjelgavas bija drupās, toreizējā skolas ēkā bija ierīkota lazarete, klases telpas piebērtas salmiem, un, pirms sākt mācības, kopā ar lielajiem arī pirmklasniecei telpas vispirms bija jāiztīra. Uz vietas izmitināja daudzas krievu ģimenes, kuru bērni skolā negāja, bet ik dienu klīda apkārt, sagaidīja latviešu skolēnus, kas pēc stundām devās mājās, un sita viņus. Meta ar ķieģeļiem, akmeņiem, visu, kas gadījās pa rokai. Arī Ainai vairākkārt trāpīja, tāpēc reiz, mājās atnākusi, vecākiem teikusi, ka uz skolu vairs neies. Tēvs devis padomu, lai uzbrūk pirmā. Nākamajā dienā kādam no uzbrucējiem galva bija pušu. Mazā meitene drosmīgi laidusi darbā skolas mugursomu — finiera koferīti.
Padomju vara drīz vien tēvu apcietināja un izsūtīja uz Sibīriju. Par iemeslu tam bijusi kaimiņa savtība. Noskatījis tēva kuļmašīnu, komunistiem pateicis, ka viņš piedalījies ebreju nošaušanā, tāpēc arī varot tik glaunus uzvalkus valkāt. Nelīdzējuši arī Jaunjelgavas šuvēja iebildumi, ka viņš ancukus šuvis. Čekas pagrabus nomainīja soda nometne Soļikamskā.
Žurkas migai izmanto zirgu
Ainai izdevās pabeigt vidusskolu, iestāties Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārijas fakultātē. Visu bērnības laiku mājās bijuši lopiņi, tāpēc šāda izvēle šķita loģiska. Diplomēta veterinārārste no akadēmijas iznāca 1960. gadā un taisnā ceļā devās uz sovhozu “Nereta” Pilskalnē. Tāpēc šo vietu var saukt par otru dzimto pusi, jo tur pavadīts 41 gads. Ievēlēta arī par partijas sekretāri, ko tagad jubilāre sauc par kauna traipu. Tomēr politikā un tā laika ideoloģijā nav iedziļinājusies un visus garos darba gadus cītīgi strādājusi savā profesijā. Sākums, kā katram tajā laikā, bijis sarežģīts. Tālos ceļa gabalus veica ar motociklu, pajūgā, bet tur, kur pajūga rati līdz asīm grima dubļos — zirga mugurā. Bijuši gan trakumsērgas gadījumi, gan tuberkuloze. Divas reizes pati vakcinēta pret trakumsērgu, viens no iemesliem — satrakojušās govs kodums. Jubilāre atceras gadījumu, kad izsaukta apskatīt it kā traku zirgu. Dzīvnieks bijis privātā kūtī, tiešām tramīgs, pietuvojoties cēlies pakaļkājās. Ievērojusi, ka mugura tam gluži vai plika, bez apspalvojuma. Atklājās, ka vainīgas ir žurkas, kas kūtī bija prāvā skaitā un zirga spalvas izmantoja savu migu gatavošanai. Ieteikusi kūtī ielaist kaķi, un ar to “trakumsērga” beigusies.
Darba bija tik daudz, ka bieži ziedotas arī nakts stundas. Nebija dienas, kad telefons nezvanītu. Tā kā vīrs bija šoferis, darbus darīja divatā, naktī uz izsaukumiem cēlās abi. Tāpat vai katru gadu talkā nācis kāds praktikants, zināšanas un darba pieredze nodota jaunākiem. Mūsdienās padomus šad tad dod vien telefoniski. Praktiskās iemaņas bija jāatsvaidzina šogad, kad atnesusies pašas govs. Tajā dienā, kā par spīti, citu palīgu mājās nebija.
Par slinku, lai vienkārši staigātu
Tālu no mātes, veterinārārstes, nav ripojuši arī ābolīši — meitas. Viena ir farmaceite, otra — medicīnas māsa bērnudārzā Aizkrauklē. Dēls ir ugunsdzēsējs, kas patiesībā arī savā veidā saistīts ar cilvēku veselību, viņus glābjot. Šobrīd viņš gan priekšlaikus pensionējies.
Skatoties uz jubilāri, nevar nepajautāt, kas ir viņas jaunības eliksīrs. “Pēc iespējas vairāk kustēties,” viņa nevilcinoties atbild. Tāpēc vēl tagad divas reizes dienā dodas uz kūti slaukt govi, vasarā, kaut ar spieķi, bet ogo un sēņo. “Esmu par slinku, lai vienkārši staigātu apkārt. Tāpēc vajag darbu, kas liek, spiež celties un darīt. Agrāk viņas māte mājiniekus sagaidījusi ar pusdienām un vakariņām, šodien Aina ir tā, kas visiem klāj galdu ēdienreizēs. Viena no meitām ar ģimeni dzīvo “Purviņos”, tāpēc ēdāju netrūkst.
Jubileju ar draugiem, radiem, kaimiņiem nolemts svinēt pirtī, vien vēlāk, 9. janvārī. Tāpēc, lai pēc lielajiem svētkiem nākamās nedēļas beigās varētu ierasties visi — dēls, divas meitas, četri mazbērni, mazmazmeitiņa un visi citi, kas pazīst un mīl čaklo un laipno sērenieti. ◆
