Vēl nebiju pieredzējusi Ziemassvētkus, kad dārzā var salasīt izturīgākos ziemas ābolus svētku ābolmaizei. Atceros vien rudenīgu ainavu pirms daudziem gadiem, kad decembra vidū laukā ganījās govis.
Kāds bijis šis gads? Man tas ir kā raķetes švirksti debesīs — atveru acis, ir 1. janvāris, aizveru un atkal atveru, jau teju 31. decembris. Tik ātri! Nekādus dižus kalnu gāšanas notikumus savā dzīvē nevaru pieminēt. Ikdienas darbs, mājas un arvien vairāk filozofisku klusu pārdomu par līdz šim notikušo un piedzīvoto.
Ziemassvētku laikā televīzijā noskatījos dokumentālo filmu “Touching the Sound” (“Pieskaroties skaņai”) par Japānas pianistu Nobujuki Cudzi (Nobuyuki Tsuji), kurš piedzima akls. Māte pamanīja, ka uz rotaļu klavierēm viņš precīzi atrod vajadzīgos taustiņus, lai atdarinātu dzirdētās skaņas. Skolotāja vadībā viņš iemācījās klavierspēli un Braila rakstu, lai varētu nolasīt notis, un kļuva par populāru pianistu. Uz skatuves Nobujuki dodas kopā ar pavadoni, apsēžas pie klavierēm un ar savu talantīgo spēli aizrauj, sajūsmina un aizkustina ne vienu vien klausītāju. Šķiet neticami — kā var spēlēt klavieres, neredzot taustiņus? Vai tikai tā nav pasaka? Tomēr nav. Ilgie un skaļie aplausi pēc konkursiem un koncertiem dažādās pasaules vietās skan kā triumfa himna tam, ka šķietamu bezspēcību un bezcerību var uzvarēt.
Tagad pianistam ir 27 gadi. Melno darbu filmā nerādīja, bet rezultātu, kas iedvesmo. Pirms dažiem gadiem rakstīju par neredzīgu jaunu vīrieti Skrīveru pusē, kurš kopj vistas un audzē zemenes, pēc tam lasītāju zvani vēstīja, ka arī tas ir iedvesmojis.
Jaunajā gadā novēlu katram īpaši apzināties patiesās vērtības, priecāties par to, kas ir, nevis bēdāties par to, kā nav, nečīkstēt par sīkumiem, iedvesmoties no labiem piemēriem, citu pieredzes un pašiem ikdienā paveikt ko patiesi labu.
