Es visvairāk baidos no pareizajiem cilvēkiem. Viņi ne par ko nešaubās. Viņi ietinušies savas patiesības kažokā kā siltā mājoklī, kur citādām domām nav vietas. Jo ir tikai viņu patiesība. Citu dzīves tiek mērītas ar viņu mēru.
Pasaulē, protams, netrūkst patiesības teicēju, tikai nez kāpēc viņi patiesību vienmēr piesauc tad, kad pateikuši kaut ko sliktu, kad sāpinājuši kādu? Jā, varbūt melojuši viņi nav, bet vai, pasakot tikai riebīgo, ir pateikta visa patiesība?
Taču patiesību meklē daudzi. Tās meklējumu ceļā ir daudzas ceļa zīmes un ir arī daudzi “gidi”, kas sola līdz tai aizvest.
Kas gan to var saskaitīt, cik cilvēces vēsturē bijis asiņainu karu, revolūciju, inkvizīciju, lai pierādītu savas “patiesības” pārākumu — reliģisko, politisko, cilvēcisko. Taču patiesībai nav dažādu paveidu — tā ir viena, tā eksistē neatkarīgi no laika un telpas. Tā ir tepat un šobrīd. Vienmēr klātesoša.
Nezinu, kā citās valodās, taču latviešu valodā, šķiet, iekodēta patiesības būtība, tikai pareizi jāizlasa — tā ir pati esība. Tā ietver to, ka mums var būt katram sava patiesība un katram savs ceļš uz to, tāpēc mums vajadzētu to atcerēties, kad vēlamies kādu mācīt, kā pareizi jādzīvo, vai nosodīt par viņa izvēlēm dzīvē. Mums ir jāciena otra cilvēka esība — viņa patiesība.
Iespējams, patiesības teikšana sagādā grūtības tāpēc, ka pašlaik pastāvošā cilvēku dzīves sistēma bieži vien ir balstīta uz meliem.
Patiesība bieži ir bezpalīdzīga, bet nekad nemirst — šis latīņu teiciens savu aktualitāti nav zaudējis arī mūslaikos. Arī mēs savā darbā meklējam patiesību. Un gādājam, lai tā nemirst.
