Prieks, laime, pārpratumi, kuriozi un citu izjūtu gammas iezīmē manu aizvadīto 2015. gadu. Laikam man ir pasliktinājusies atmiņa, jo nespēju atcerēties konkrētus vārdus un uzvārdus vai vietas, taču neesmu aizmirsusi emocijas.
Vistuvākie cilvēki zina, ka esmu, iespējams, naivākā būtne pasaulē, mazliet haotiska, bieži vien skaļa un vienmēr nepacietīga. Tomēr neviena no manā pūrā ieliktajām īpašībām nav stājusies ceļā, lai ar prieku un apzinīgumu darītu to, ko daru, — rakstītu. Joprojām vislielāko prieku man rada sporta pasākumu atspoguļošana. Trešdienās pēc garas darba dienas, kas aizvadīta redakcijā, skriešiem dodos uz halli, lai sekotu līdzi minifutbola čempionātam. Es nespēju vārdos izstāstīt, kādu enerģiju un prieku man sniedz aizraujošie mači. Tieši tāpat ir ar visiem citiem pasākumiem, taču, aizejot uz halli, es jūtos kā mājās — esmu savā vietā.
Daudz gaišuma un prieka sagādāja arī visi aizvadītajā gadā sastaptie cilvēki — vai tā ir bijusi pāris minūšu ilga saruna ielu intervijā ar tikko uzrunātu pretimnācēju, vai sirms jubilārs, kas nekautrējas stāstīt par jaunības dienās sastrādātajām nerātnībām. Jūs visi, kas atsaukušies un runājuši ar mani, esat dāvājuši jaunus iespaidus un emocijas. Man ir svarīgi, lai jūs to zinātu.
Ambīciju man netrūkst, taču “klibo” plānošana un reālās situācijas novērtēšana. Gribas būt labai meitai, mīlošai draudzenei un paraugdarbiniecei, tomēr jāatzīst, ka visu pagūt nav iespējams. Un, ja labi pakustina smadzeņu pelēkās šūniņas, šādu kopā būšanas mirkļu ir gana daudz. Pēdējais skaistais notikums bija Ziemassvētki. Kā ik gadu, Ziemassvētku vakarā mēs sanācām kopā, kamēr gaišs, rosījāmies ārā, vakarā sēdāmies pie svētku galda, lai spēlētu spēles un mainītos dāvanām. Mamma, kā vienmēr, bija pārcentusies ar pārbagāto mielastu, savukārt tētis, kā ierasts, skaitīja vienu un to pašu pantiņu. Otrajos Ziemassvētkos ar ģimeni devāmies ekskursijā uz Rīgu — apskatījām zooloģiskā dārza iemītniekus, pārvarējām bailes no augstuma, uzkāpjot skatu tornī, un aizstaigājām līdz jūrai. Smiekli un kopā būšanas prieks izdzēsa no atmiņas visas dienas un nedēļas, kad man viņu trūka. Tāpat ir ar draugiem, kas reizēm mani uzrunā par “svešinieci”. Pietiek ar neilgu satikšanos, lai atjaunotu gadiem veidojušos saikni. Lai nu kā, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka itin neko nenožēloju. Aizvadītais gads ir bijis skaists un notikumiem bagāts. Esmu pārliecināta, ka nākamās 366 dienas, kas paies Pērtiķa zīmē, būs vēl labākas. Visiem “Staburaga” lasītājiem Jaunajā 2016. gadā novēlu sapņot bez robežām un cerēt uz neiespējamo. Brīnumi notiek, un sapņi mēdz piepildīties! Nokāpsim no rāmās Kazas pleciem un lēksim nevaldāmā Pērtiķa mugurā!
