Atkal viena gada 365 dienas aiztraukušās gluži vai gaismas ātrumā.
Negribas šajās dienās klausīties gada notikumu apkopojumu medijos. Terorakti, sprādzieni, bēgļu straume un citas politiskās spēles — tā visa tik daudz vienā gadā, un tam vispirms tiek pievērsta uzmanība. Šķiet, negatīvais uzsūcies visur, ka neatliek vairs vietas pozitīvajam. Un vai tāds vispār ir?
Savas gada pārdomas centīšos uzrakstīt gaišākās nokrāsās.
Aizvadītajā vasarā nolēmu jaunāko meitu Baibu aizvest uz savas bērnības zemi, arī pati sen tajā pusē nebiju bijusi. Pārņēma patiess prieks, redzot, ka mana pirmā mācību iestāde — Sausnējas skola — joprojām darbojas, ir sakopta, rožu ieskauta. Patīkami, ka no Pļaviņām līdz pašiem Ērgļiem ved asfaltēts ceļš. Arī pirmās mājas vēl ir, tajās dzīvo cilvēki un gādā par tām. Pie lielā šķūņa joprojām ir stārķa ligzda, kura kārtējai svēteļu paaudzei uz vasaru kļūst par mājām. Arī simtgadīgie ozoli, šķiet, sargā šo vietu, nedz laika, nedz citi vēji tos nav skāruši. Taču zemenīšu vietas, aplokus, uz kuriem ar brāli dzinām govis, spēkstacijas kanālu un daudz ko citu savai pastarītei parādīt vairs nevarēju, jo pletās koku biezoknis. Tomēr prieks, ka šajā dienā sev un vēl diviem cilvēkiem uzdāvināju atmiņas — māte atcerējās jaunības gadus, es — bērnību, meita iepazina savas saknes, vietu, kurā daudzus dzīves gadus aizvadījuši arī viņas vecvecāki un pat vecvecvecāki.
Ziemassvētku laikā neviļus nācās atcerēties kādā “Staburaga” publicētajā intervijā pausto: “Dzīvot tā, it kā katra diena ir pēdējā. (..) Mēs nekad nezinām, kur mūs pārsteigs liktenis, nezinām, vai pārnāksim mājās.” Arī mani liktenis pārsteidza, pie tam dubultā. Paldies Dievam, viss beidzās ar pamatīgu izbīli, un arī citi necieta. Šajos pārdzīvojumos iepriecināja, ka starp mums ir arī godīgi cilvēki, kas lika ritēt prieka asarām. Jaunajā gadā novēlu, lai it visā spējat rast pozitīvās emocijas, un, ja asaras, tad tikai no prieka un sīpolu mizošanas!
